Visapkārt smiltis. Debesīs saule. Trokšņo tikai jūra un vietējā publika. Ik pa brīdim atskan

– čau

– čau.

- Prieks tevi satikt. Sen neesi redzēta.

- Jā – šogad pirmo reizi saulītē.

Saule – vējš… viss kā parasti. Viss kā iecerēts.

Atmiņā uzpeld aizvainotais puiša tonis Zemintāna stacijā pie kasēm. “Ja že vam skazal do Kalngale, a Vi mņe do Vecaki biļet daļi.” Un Vecdaugavas stacijā savukārt uz sienas uzrakstīts: “Ja ļubļu Tjebja, Rusaločka. LOVE FOREVER.” Un tas LOVE FOREVER taisni kā uz manas maikas…
… Nupat atnāca vietējāsveselības grupas vadītājs. Laikam paročka, kas, divas reizes garām ejot, iečekoja, ka es ēdu bulkasbūs nostučījuši. Nu būs jāskrien “do Kalngale i atpakaļ.” Mēģināju atmozivatsa, ka man atvaļinājums i togdaļi, zrja – būs vien jāskrien.
Kopumā pasaule šodien iedvesmo. Mazliet uzjautrina kontrolzvani – visi pēc vienas shēmas.
-Čau
-Čau
-Tev atvaļinājums?
-Jā.
Un tālāk tāda kā nožēla, ko dažs izpauž mīļu rupjību (ceru, ka pamodināju), cits kā slinku sveicienu (āpsveicu…), betvēl kādssavasciešanas mazina precīzi nosakot dislokācijas vietu un agregātstāvokli (pludmalē esi, sauļojies, ja.., a kas Tev mugurā?)
Jūra tik šalc un šalc. Mazi vilnīī, silts gaiss. Cilvēki, kas nesteidzīgibrien iekšā – cilvēki, kas nesteidzīgi nāk ārā no tās. Splašnoje bleženstvo.
… skriet mani neaizdzina, bet peldēties biju twice J
otreiz ārā nākot viens gaļas blāķis vedinoši iejautājās :”Do You speak english”, un saņēmis manu “no”, nezaudēja cerības “and russian?” Izlikos, ka uz russian esmu absolūti kurla. Ko lai dara – selektīvā dzirde… Aizdomājos, ko gan prāto šāds cilvēks, kuram pirms citu uzrunāšanas pludmalē varētu ieteikt uz sevi spogulī paskatīties? Nesaku, ka pati būtu rusaločka, bet, uzmetot acis jau aprakstītajam kungam, pie sevis iedomājos, ko no mūsu komunikācijas var gūt viņš, un ko es. Viņam dažus plusus atradu, bet sev gan nē. Varbūt neapskatīju pareizos mainīgos…