as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - bļaģ

saņemšos aizvērties. nevaru noticēt, ka man atkal apsolīja piezvanīt un atkal nepiezvanīja. jā, cilvēki, kuriem IR sabiedriskā dzīve... nu well.. īsta, nevis tāda, kas sastāv no cilvēkiem, kas grib ar tevi gulēt...par mani mēdz aizmirst. rīt atvainosies, es smaidīšu līdz pēdējiem sānzobiem un teikšu, ka nekas. tas tāpat kā ar sebu. kuram piezvanīju, un viš teica 'mēs ar džekiem ejam uz vienu baigi foršo bāriņu'... un tad es tā priecīgi teicu 'aaa, nu ok'. 'nu tad jau nesanāk, tad es tev piezvanīšu rīt,' turpināja sebs, un es lieliski imitēju to, kad nekad nebūtu viņu pārpratusi, teikdama 'ā, nu ok.' un, nē, viņš man nepiezvanīja. toties rīt no rīta man ir randiņš ar lorianu. nelāgi gan tas, ka a) viņa ir meitene b) viņai ir trīs gadi c) viņai es nudien riebjos. bet nevajag iedziļināties sīkumos. tomā agrāk vai vēlāk sāks gulēt ar dafni. un tur nu es neko nevaru darīt. jo es tajā pasakā vispār nepiedalos. toties šodien, kad es bārā ieskrēju paslēpties no lietus un pasūtīju alu, par mani vienlaikus mēģināja samaksāt trīs onkulīši. pašā vakarā izgāju ārā, un sāku pļāpāt ar bomzi. viņš gan bija daudz par daudz piedzēries, un ar lorianu noteikti ir sakarīgākas sarunas. reizēm tik nenormāli gribas mājās. bet tad arī īsti nevar zināt, vai tur man vēl ir dzīve. man liekas, es viņu aizmirsu vienā no lidostām. varbūt mana dzīve ir stokholmā. kur citur pačīkštēt, ja ne te? jau tā tas mūžīgi smaidā iesprindzinātais žoklīts sāp. man ir jautri labi laimīgi, cilvēkiem patīk jautrie labie un laimīgie. un tā līdz vemšanai.