I'm full of love tonight.
Man prasa, kā es varu gribēt un kā es īstenotu atvērtās attiecības, ja esmu tik greizsirdīga?
Pirmkārt, es nezinu, vai es tiešām gribu. Es gribu (nopietnas) attiecības. Un es domāju, tas ir neiespējami būt ar un gribēt tikai vienu cilvēku (ilgstošā laika posmā). Ja esmu ar kādu kopā, vai tas nozīmē, ka nekad nevarētu lūkoties uz kādu citu romantiski? Vai citādāk? Nezinu, kāpēc tas nozīmē, ka pēkšņi būtu imūna pret citiem cilvēkiem, vai ka man par to būtu jājūtas slikti.
Es nezinu. Un tam taču nav sakara ar greizsirdību? Vai ir? Greizsirdība ir tikai emocija.
Es negribētu savam partnerim (ar abu dzimumu nozīmi) uzlikt kaut kādas ekspektācijas par to, ka viņiem ir jābūt "pilnīgiem" priekš manis. Tajā pašā laikā tas nav jāuztver personīgi, ka es nevaru nodrošināt partnera visas vēlmes. Tas ir tāpat kā ar vienkāršiem draugiem. Dažas intereses tevi vieno ar vienu, dažas ar citu. Tas nemaina viena vai otra vērtību un neizslēdz ne vienu, ne otru kā draugu. Kāpēc tā nevar būt ar romantiskajiem partneriem? Vai jebkura cita veida partneriem.
Jā, es esmu greizsirdīga, bet tādai emocijai var tikt cauri, atceroties augstāk minēto un pārbaudot, vai tā nav kāda paša nedrošība/komplekss, kas lien uz āru. Un tikpat svarīgi ir novērtēt to, kas tev jau ir, nevis kā tev nav. Priecāties par to, ka otrs ir priecīgs.

Visu dienu par to domāju. Un vēl domāju, ka, iespējams, tikpat labi varētu būt apmierināta monogāmās attiecībās.