Es izgāju uz balkona ar kafijas krūzi un vienkārši skatījos - uz mājām, māju logos, uz ielas, autovadītājiem un kājāmgājējiem. Mēs esam kā skudras - visu laiku kustībā, škiet, tikai es viens sēdēju un vēroju. Uz balkona malas apsēdās balodis un skatījās uz mani. Sajūta bija, ka balodis pa ilgiem laikiem ieraudzījis cilvēku, kurš vienkārši sēž - neko nedarot. Pastiepos pēc kafijas krūzes, padzēros malku un noliku kafijas krūzi, bet balodis kās sasalis tikai sēdēja un skatījās. Tad es atcerējos kādu bērnības ainu no saviem laukiem, kur bezrūpīgi tika pavadīta ne viena vien vasara. Aizdomājos - gan par to, kas pēdējā laikā piedzīvots, gan par to, ko pēdējā laikā daru, gan par to, ko tuvākā laikā taisos darīt - un tad mēģināju paskatīties uz sevi tagad ar tā bērna acīm. Pašam nemanot, es sāku smaidīt, jo pēķšņi viss top tāds skaidrs un caurspīdīgs. "Manai bērnībai ir rudzupuķu acis, pieneņu mati un magoņu kurpītes. Tā lido, dejo, dzied un smejas, ķer katru vēju un lietu." Laikam jau tāpēc mazi bērni, ar kuriem man pēdējā laikā nācies saskarties ļoti daudz, vienmēr smaida. Pamēģini, draugs, paskatīties uz sevi un dzīvi tagad ar savām bērna acīm! Tu redzēsi... Tikai pamēģini! Es ticu Tev, draugs, ka Tev izdosies!