Pat nepamanīju kā Okarte beidzās. Tā aizrunājos ar I. Sarunas par to, ka lai dzīvotu ir nepieciešama atkarība. Par to, ka pilnīgi iespējams ir pārdozēt cilvēku. Par to, ka attiecības tiek veidotas, lai tu pilnveidotos, jo tev patīk tas, kāds tu esi, tā cilvēka sabiedrībā. Cilvēks ir egoists un pat tas balstās uz to. Bet tās nav sajūtas, lietas, kas jānožēlo. Tukšāks jau tu nepaliec. Esi tikai ieguvējs. No vienas atkarības otrā. Ķīmiski procesi smadzenēs, kas aizved līdz kājstarpei. Laimīgs nevar būt - var, ja iemācās. Atkarigs tikai no paša. Attiecības, socializešanās nāk tikai pēc tam. Tāpēc jau ir viena smadzene. Tāpēc, ka visi ir vieni.
Atkarība nenozīmē atpūtu. Arī tur savs apmierinājums ir jāizkopj. Tas ir smags darbs. Try not to lose all the fun.


Bet visā visumā par to runāt un filozofēt ir kā metāties viesulim pa vidu. Which .. still is fun though.