Tas, kā man tā nopietni pietrūkst, ir miers. Protams, ir arī citas lietas, bet tās ir relatīvi mazsvarīgākas, tb - šobrīd man to nav, bet nākotnē, visticamāk, būs, un arī, ja nebūs, tad šobrīd es to vēl nezinu, tāpēc tur nav traģiskuma pieskaņas. Bet miera ļoti, ļoti pietrūkst. Un es nedomāju mieru tādos lielos vilcienos, jo es esmu mierīga par visu kopumā. Beidzot esmu. Man nav trauksmes un panikas sajūtas par savu dzīvi, kāda bija agrāk, nu, varbūt vienīgi atsevišķos brīžos, bet kopumā es zinu, ka ar mani viss būs labi, un arī, ja kaut kas nebūs labi, tad tā būs mācība, un, jo ātrāk es būšu gatava mācīties, jo lielākas cerības, ka viss tomēr atkal vērsīsies uz labu. Bet man ļoti trūkst miera tajā, kā es daru lietas, visu laiku ir kaut kāds drudžainums: tajā, kā es kustos, kā es plānoju savu laiku, sarunājos ar cilvēkiem utt. Un tas arī lielā mērā ir cēlonis visādām stulbībām, ko es mēdzu izveikt. Bet nezinu, kā lai pie tāda miera tiek.