Vakar ar I2 bijām uz "P.S. I love you". Nezinu, filma it kā laba, bet es biju gaidījusi kaut ko mazliet citu. Katrā ziņā, nevarētu teikt, ka es par to būtu absolūtā sajūsmā. Varbūt, ka pie vainas ir tas, ka pirms kādiem mēnešiem izlasīju grāmatu par līdzīgu tēmu ("Dārgie pīšļi"), tikai tur vīra vietā nomira kāda meitene un nevis no smadzeņu audzēja, bet no maniaka rokas. Tiesa gan, no sākuma tā grāmata bija tik smaga, ka nevarēju saprast, kāds ir bijis autores mērķis apmēram 100 lpp garumā aprakstot bēdas un ciešanas, kuras tā meitene vēro no malas to cilvēku dzīvē, kas viņu bija ļoti mīlējuši, bet pēc tam tā grāmata pamazām kļuva ļoti pozitīva, parādot to, kā šie cilvēki ar laiku sāk saskatīt mazos dzīves prieciņus un dzīve, neraugoties uz visu, rit tālāk. Grāmata bija diezgan laba, tāpēc laikam arī no šīs filmas gaidīju kaut ko līdzīgu.
Nebija jau slikta,bet... Nu, jā...
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
