- Tev viss kārtībā?
- m, tikai laizu savas brūces.
..
- Ir jauki redzēt to.. ka nespēj iemīlēties nevienā citā. .. bet es negribu, lai esi vientuļš.
- Es neesmu vientuļš..
- Esi gan. Kā mazs puika, kurš uzmetis lūpu, tikai tāpēc, ka mums kaut kas nesanāca, paņēmis savu bumbu, aizskrējis uz mājām un nolēmis, ka ne ar vienu nekad vairs nespēlēsies.
- Esot NY ir kaut kā vieglāk aizmirst to, ka es joprojām mīlu katru Tavu sūdu. Jā, wow, es pateicu to skaļi, vai ne?
- .. un? es arī Tevi joprojām mīlu. Un vienmēr mīlēšu, līdz savai nāves dienai. Bet kaut kādā ziņā, man ir jāizvēlas laime, man tā jāpadara par prioritāti, un tagad .. es esmu ar kādu, kurš saprot to , ka es nekad nebeigšu Tevi mīlēt, un tas mani dara laimīgu kā vēl nekad.
- Labi..mheh.. fantastiski.
- Viņai ir taisnība, Tu esi labs un kad sievietes Tevi iepazīs viņas gribēs vēl, bet ir ļauni likt viņām domāt, ka viņām piederi, kad patiesībā tā ir tikai Tava hologramma.
- Es necenšos te kādu sāpināt.
- Es zinu..
..
- Uztraucies par sevi. Tāpēc ka, ja Tava dzīve sastāv no nenozīmīgiem gadījuma sakariem un kaut kādas idealizētas vīzijas mūsu mīlas stāstam, tad man Tevis ir žēl. Tāpēc, ka es zinu uz ko Tu esi spējīgs!
- Ja, un ja nu Tev nav taisnība? Ja nu tas ir tas, kam esmu nolemts? Ja nu tāds ir mans liktenis, sēdēt un gaidīt, kad banda atkal būs kopā?
- ... Tad Tu gaidīsi uz brīnumu.