Man ir ļoti skumji un ir milzīgi stresa laiki. Skumji, jo nomira kaķenīte, kas piedzima, kad es gāju 3. klasē. Viņa ir bijusi lielāko daļu mana mūža. Tas pāries, es jau sen pirms viņa bija mirusi, jau biju samierinājusies, ka viņas drīz nebūs, jo bija vēzis, taču viņa nodzīvoja vēl 4. gadus. Ir vieglāk, ja aizgājējs ir jau sirmā vecumā, jo nav tās plosošās netaisnības sajūtas un pārsteiguma, kas ir tad, kad mirst kāds jauns un pie tam, ja pēkšņi.
Stresa laiki - joprojām meklējam ar Koku dzīvokli. It kā varianti ir, bet nekad nepaveicas. Nu nekādi nepaveicas, vai nu nokavējam, vai nepatīkam, vai arī citas problēmas. Vēlētos atrast kādu, ar ko kopā, jo ir daudz vieglāk tad atrast, ir vairāk iespēju, bet nu arī nekā...
Naudas nav, cenšos savākties darbam, bet nespēju. Mājās nemitīgi notiek kaut kādas preteklības, nespēju te vairs izturēt, bet kur pārvākties nav.
Mierinu sevi ar to, ka vienmēr dzīvē viss ir līdzsvarā, un, ja ir bijis TIK ļoti slikti, tad ir jābūt arī TIK ļoti labi pēc tam.
Pagaidām, lai sevi mierinātu, rakstīšu par Somiju.