Tieši domājot par to gadu pēc studiju pamešanas, man liekas tik ārkārtīgi pārsteidzoši, kā tu nepamani, ka ar tevi kaut kas patiešām nav labi. Es, protams, nejutos labi: bija visas tās bailes, izmisums, pašnāvības domas, murgi utt, bet manas rīcības un uzvedība man likās normālas. Man nebija sajūtas, ka kaut kas ir ļoti nepareizi, tā, kā tam nebūtu jābūt. Tagad es iedomājos sevi tolaik - un redzu būtni, kas ir pāris metrus virs zmes, it kā klātesoša, bet tomēr prom. It kā es būtu bijusi tikai ēna, nevis tiešām es. Un tā kā nebija nekādas ikdienas, kam pievērsties, man vairs nevajadzēja izlikties par sevi, izlikties, ka es esmu.