01:34 am:
Beidzot biju aizgājis uz Terras redakciju (t.i., sīku istabiņu, kurā pēc 70.-to gadu parauga ir saspiestas visas iespējamās lietas: divi rakstāmgaldi, grāmatplaukts, dators) pēc sava honorāra. Protams, pagāja ne viena vien minūte, kamēr vispār izdevās to atrast, jo LU iekārtojums ir gauži īpatnējs: lai tiktu uz 501. telpu (t.i., piektajā stāvā), vispirms uzkāpu līdz trešajam stāvam. Gribēju kāpt augstāk, bet kāpnes jau bija beigušās. Aizgāju uz vienu koridora spārnu, kur atradās vēl kādas trepes augšup. Diemžēl jau pēc pusposma veikšanas kāpiens apstājās pie plāksnītes ar uzrakstu: "Tikai personālam!". Kāpu lejā un devos uz otru spārnu. Tur veicās labāk: pāris minūšu laikā izdevās atrast vēl vienas augšup vedošas trepes, kuras patiešām gāja līdz piektajam stāvam. Taču tur nebija 501. telpas: tikai 500. un 510. Devos lejup, kur ieraudzīju kādu "kundzi gados" zogamies iekšā astronomijas kabinetā un apjautājos par iespēju nokļūt man vajadzīgajā telpā. Vispirms viņa tā kā nedaudz salēcās, bet pēc tam atņurdēja, ka turpat augšā vien esot un nevar nepamanīt, jo pie durvīm ir pielikta plāksnīte. Vairāk netraucējis cienījamo kundzi, atkal uzkāpu augšā, bet šoreiz iegāju 500. telpā miglainā nojausmā, ka varbūt tā pavērs kādu gaismu uz tālakajiem notikumiem. Patiesi, izrādījās, ka aiz šīm durvīm (kas neiedomājami skaļi čīkstēja) patiesībā ir koridoris. Bet 501. telpa bija aizslēgta, kaut biju ieradies laikā (pat 10 minūtes pēc noteiktā minimālā laika). Sāku pētīt pie sienas pieslieto gleznu (staigāt šurpu-turpu nebija iespējams, jo grīdu dēļi žēlojās tik skaļi, ka mani drīz vien būtu sākusi meklēt policija), kurā bija attēlots Einšteinam līdzīgs sirms vīrietis, kurš sastrādātās rokās turēja sarkano proletariāta karogu. Tā arī nepaguvu izprast dziļo gleznas jēgu, kad atnāca arī Ilgonis Vilks.
Līguma izlasīšana un visa vajadzīgā uzrakstīšana aizņēma nepilnas 10 minūtes, līdz atklāju, ka nezinu savas pases sērijas numuru. Norunājām, ka līdz otrdienas 10 rītā aizsūtīšu. Tiesa, man vēl aizvien nav ne mazākās nojausmas, kur pase mētājas, tā kā šaubos vai varēšu ko padarīt un, iespējams, savas izklaidības dēļ zaudēšu visu honorāru.
Tiesa, viena Vilka piebilde par stāstu bija tik tradicionāla, ka lika man aizdomāties. Proti, ideja neesot oriģināla, taču tās pasniegšanas vieds esot bijis ļoti interesants. Ideja: ir džeks, kurš dzīvo mūzīgi un jau sasniedzis 1000 gadus. Pasniegšanas veids: viņam viss ir pieriebies un ir tikai vēlme nomirt, ko kāds cilvēks arī izdara. Bet joks ir tāds, ka esmu lasījis kādus 3 stāstus, kuros kāds varēja dzīvot mūžīgi. Taču visos viņiem tas bija līdz kaklam un viņi mēģināja mirt. Tātad stāsts principā bija neoriģinalitātes kalngals (tiesa, nekad neesmu mēģinājis tīšām rakstīt kaut ko oriģinālu, tā kā par to ir nospļauties). Taču diezin kāpēc tas, ka mūžīgu dzīvi nopelnījušais vēlas mirt, tiek uzskatīts par kaut ko neparastu literatūrā, kaut drīzāk neparasti būtu rakstīt par "tradicionālo" ideju, proti, puisis ir pilnīgā sajūsmā par šādu iespēju, jo tamlīdzīga ideja varētu būt izmantota vien kādos Renesanses laikmeta darbos. Un tomēr, arī neoriģināla ideja tiek sludināta par oriģinālu tikai tāpēc, ka tā ir pret ikdienišķo loģiku (nemirstība? w00t!). Savādi.
