Bet tas, kas man šajā sajūtā, kaut arī tā mēdz būt ļoti skumja un vientuļa, ļoti patīk ir, ka man ir labi arī pašai savā kompānijā, un kaut kādā ziņā es šo izjūtu kā uzdāvinātu laiku pašai sev, kāda man varbūt vairs nekad nebūs. Man gan ir bijuši posmi, kuros it kā nav ikdienas gaitu, bet tad ir bijušas depresijas figņas, un es to tāpat neeesmu spējsui īsti baudīt. Tagad, kad man pietrūkst citu cilvēku, man tiešām pietrūkst citu cilvēku, nevis vajag, lai viņi aizpilda kādu manu tukšumu vai ārprātu.