nelasilasi - Grāmata

Gabriels Garsija Markess. Dzīvot, lai izstāstītu.

Labs stāstnieks paliek labs stāstnieks pat tad, kad viņš stāsta pats par sevi. Turklāt tāda bieza grāmata vienmēr ir bauda. Šķirt un šķirt, aizlocīt stūrīšus un sakrāt aiz vākiem vilciena biļetes.


"Vispirms mani izbrīnīja klusums. Taustāms klusums, kuru es varētu atšķirt starp daudziem citiem pasaules klusumiem."
/G.G.M./

"Un mēs līdz vēlai naktij palikām kādā drūmā vietā, izpīpējot līdz galam cigarešu nodeguļus, ko paši pirms tam bijām kūpinājuši, un runājām par dzeju, kamēr visa pārējā cilvēce nodarbojās ar mīlestību."
/G.G.M./

"Daudzās reizes, kad nevarēju samaksāt ar gultasvietu, devos lasīt uz kafejnīcu Roma, it kā es būtu tas, kas patiesībā biju: pa Bolivara aleju naktī klaiņojošs vientuļš cilvēks."
/G.G.M./

"Es sastapu Gustavo, saulē iedegušu, mierīgu un pludmales drēbēs tērptu, sēžam šūpuļkrēslā jūras terases pusē, un mani aizkustināja maigums, ar kādu viņš, runājot ar mani, glāstīja manuskripta lapas."
/G.G.M./

"Vienīgā neapšaubāmā ziņa bija tāda, ka viņi paņēmuši līdzi visu: naudu, decembra brīzes, maizes nazi, pērkonu trijos pēcpusdienā, jasmīnu smaržu un mīlestību. Bija palikuši tikai putekļainie mandeļkoki, pārkarsušās ielas, koka mājas ar sarūsējušiem cinka jumtiem un grūtsirdīgi un atmiņu iztukšoti iedzīvotāji."
/G.G.M./