Jā. Tas gandrīz vai ir tas, pēc kā es tik ilgi tiecos. Tāda maza, saulaina pasaulīte. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka šobrīd viss ir tik mierīgi. Pārmaiņas pēc neatkārtojas pat ikvakara skābās noskaņas, turklāt tam visam vēl tāds maziņš zīmodziņš...

Naja. Kaut kas deg. Bet ne man, esmu pārāk slinka, lai tagad kaut kur kustētos.

Nekādi danči, ne MP - šoreiz saku tam visam "nē". Gribas mieru. Tā nu sēžu savā meža malā ieputināta līdz nabai (kamēr man ir elektrība, ir arī dzīvība) un laiskā garā gatavojos saviem ekšiem. Nūģīgi, bet ko padarīs. Jāizmanto tās retās reizes, kad pati pieķeros pie lietām.