Tā bija pirmā reze, kad man patika publiskos svētkos šai pilsētā.
Pirmoreiz neviens neslēpa to, ka te ir austrumāzija, vai ne. Uz vadiem karājās zivjveidīgi pūķi japāņu stilā, māju sienas rotātas ar bambusa zariņiem... Pagalmos bija visādas perfomances. Japāņi ielūdza uz savu pagalmu - tāds neliels, ar jūtamu japāņu ēdienu smaržu, blīvs ar cilvēkiem - pārsvarā japāņi, tie kas jaunāki ir tērpušies kimono, daži diezgan smuki. Šī bilde apakšā arī ir no turienes.
Vēlāk bildēju cilvēkus pilnīgi sejā, smaidot un pateicoties katram:) pozitīvi! Cilvēki smaidīja pretī.

Pirms tam kopā ar kolēģi un vēl diviem cilvēkiem staigājām kaut-kur pilsētas nomalē, pa pamestām bērnu nometnēm. Diezgan jocīga sajūta - tukšas ielas, sniegbaltas celtnes (paradokss - cilvēku klātbūtnē tās mājas vairs nav tik baltas), koši saauguši koki apkārt, viss tik tīrs un absolūti tukšs. Nav neviena, vispār.
Vēlāk aizgājām līdz dzīvai nometnei. Arī savdabīga aina - milzīgs placis ar divstāvu celtnēm, sausa zāle, bērni un saules svelme. Cepina tā, ka zāle ar visām smiltīm zem tās ir kā karsta panna. Bērni mūs pilnīgi ignorēja, neviens pat nepajautāja kas mēs esam un ko vēlamies. Tā nekas :) Celtnēs iekšā astoņdesmito gadu vidus - tā smaka, kuru atceros vēl kopš bērnudārza, laikam tas ir hlors+vēl kaut-kas, rozā sienas, vecs, dažviet saplaisājis un saskrāpēts linolejs uz grīdām. Galds ar drānu virsū, kura, laikam, šeit kalpo jau ļoti labu laiku, uz tā - alumīnija tējkanna. Un bērni - skraida apkārt, bļaustās un nemaz mūs nemana.

Tā viņš ir. Iespaidu ir daudz. Tas labi:)

Klik tu enlārdž :)