Esmu pildījusi neskaitāmus testiņus gan kādreiz žurnālos, gan internetā. Un ja jautājums ir par to, kā raksturoju sevi, tad parasti atbildu -spontāna, traka, ekscentriska, jautra,mākslinieciska, utt. Atzīstu, ka tāda es vēlētos būt, dažkārt tas man arī sanāk. Bet visdrošāk sevi raksturoju ar vārdiem: "Spontāna".
Un visspontānākais lēmums, ko esmu pieņēmusi, ir par manu izglītību. Man bija iespēja studēt somugru valodas, kultūras sakarus Latvija-Somija vai arī āzijas studijas. Bet es izlēmu, ka izvēlēšos datorzinātnes. Vēl divpadsmitās klases beigās es nekādi nevarēju saprast, kā datora "dzīslās" var pārvietoties nullītes un vieninieciņi. Man tā ir mīkla arī tagad, 2.kursa studentei jau esot. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka spontanitāte nav tā sliktākā īpašība. Bet šobrīd nāk skumja atklāsme par to, ka patiesībā - spontanitāte pieprasa arī savu īpašo attieksmi. Pašlaik es par visu vairāk gribētu apgleznot kārtējo kaklasaiti vai arī sagatavot jauku dāvanu draudzenei, bet man ir jāmācās augstākā matemātika un jākrāj nauda kredītpunktu apmaksai. Es jūtos kā liels papagailis mazā būrītī. Es fiziski izjūtu, ka man nav kur izplest spārnus. Un būrīša metāla sienas atstāj rētas manos spārnos. Un tās gauži sāp... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
