Wed, Jun. 27th, 2012, 01:56 pm

Viņi kļūst par eņģeļiem un ne vismazākās ēnas neaizēno viņu absolūto nepieciešamību. Mīlestība pret mirušo ir viena no tīrākajām lietām, ko spēju iedomāties, it sevišķi, ja viss ir bijis pateikts un nav, ko nožēlot. Mirušais vairs nekad nevar sāpināt necienīgi, bet nāve ir kaut kas pārāk liels, lai to attiecinātu tikai uz sevi, tāpēc sanāk, ka viņš nevar sāpināt vairs nekad. Nekad šī saite nevar tikt pārtraukta, sabojāta, apgānīta un padarīta neglīta. Ja gribas kādu vainot, tad var vainot likteni, Dievi, Nāvi vai nāves apstākļus, bet nav jājūtas, ka pats mirušais eņģelis ir pie kaut kā vainīgs (pat tad, ja ir vainīgs pie savas nāves fakta, arī tad, ja ne tikai ar savas dzimšanas faktu).
Var izveidot no savas dzīves piemiņas altāri un veltīt visu jaundzimušajai dievībai, jo dzīvs cilvēks tomēr var būt tikai cilvēks. Var doties atriebt, var ieslīgt katalepsijā un nekad negribēt pamosties, var sekot nāvē, var nogalināt kaudzi cilvēku, var pārdot dvēseli Velnam vai radīt mākslas darbu...
Mīla pret mirušo dod vislabākos attaisnojumus jebkādai radikālai rīcībai, kā arī rada tik pārsātinātas emocijas, kā laikam nekas cits dzīvē.
Gandrīz vai sanāk, ka tas padara dzīvāku.

Šonakt es staigāju pa māju, kurā dzīvoja divas man mīļas personas, kuras sauca viena otru par audžubrāļiem, kaut es šaubos, vai viņi vispār ir viens otru redzējuši, ja nu vien nejauši uz ielas un viņi pat nezina viens par otra esamību (visticamāk), vispār liekas, ka viņi ir no pilnīgi dažādām manas dzīves pusēm, kas nesaskaras. Tad viņi abi nomira. Viens man pirms ta pateica, ka pienāks diena, kad viņi man varēs saņemties pateikt "es tevi arī". Kaut vai ar skatienu. Tad viņi nomira, saņēmuši viens otra roku. Jā, viņiem laikam ir kaut kas kopīgs, ja es tā padomāju, lai gan ir arī gluži pretējas iezīmes, taču jā, viņi ir visai līdzīgi, lai gan iepriekš tas man nebija nācis prātā, cik ļoti.

Tas bija tik neciešami romantisks sapnis, tik neiespējami salkans, kad to uzraksta, bet palika tā stulbā, romantiskā sajūta, par to, ka kaut kad, kad es sekošu, viņi būs man blakus mūžīgi. Jocīgi, jo viens man to atkārto katrā satikšanās reizē, to "es tevi arī" un visādās variācijās. Bet sapnī likās, ka es to nekad neesmu tā pa īstam dzirdējusi.

Kur man radās tik nožēlojams sapnis, kas liecina par emociju un mīlestības trūkumu, nezinu, bet pārdomas radās ļoti dziļas, un tās varētu nākt par labu. Man patīk radikāla rīcība, tiesa, nekad nav bijis pietiekami daudz emociju, lai kaut ko ļoti radikālu izdarītu, es pat nezinu, ko. Bet kaut ko tādu, lai man pašai paliktu mute vaļā - kā tu to varēji, Līgo???