*lūdzu, lūdzu, neviens žēla izskata veccilvēciņ ar spieķi nenāciet klāt, man tik ļoti sāp vēderiņš, ka diez vai varēšu tās četrdesmit minūtes līdz mājām kājās nostāvēt*
lūgšana iedarbojās un viņi tak nenāca. tā ērti sēdēju vilcienā, lasīju marksu, noreibu no viņa rakstītā, no pavasara un mazdrusciņ no vēdervīrusa tā, ka gandrīz simulatīvi paģību blakussēdētājam klēpī. tam pašam, kas bija dikti magnētisma pārņemts, turklāt miegā iemiesojies kāda knābājoša putna ādā, un kļāvās arvien tuvāk. situācijā saskatīju lielu, treknu marksa vainu - tāpēc bāzu vien šamo somā un skatījos pa logu. domāju par pavasari, kurš nogalina, debesīm, kas krīt uz galvas un neuzkrīt, un par to, ka pārziemot bez Sajūtas ir tik makten grūti. domāju par vasaru, par provizōriskajām trim nedēļām hitlerlandē, kas pavisam noteikti ietvers arī atkārtotu marksa un engelsa pieminekļa apmeklējumu berlīnē (vot tagad nepateikšu, vai tas, kurš sēž ir markss vai engelss) un par iejušanos krietnas, strādīgas, turklāt vēl nabadzīgas, austrumeirōpietes ādā. skaisti. vēl tikai mazmazmazmazlietiņ par kursadarbu, par akadēmiskajiem parādiem, par liekēdību, par šķiru cīņu un ārstēšanos jāpadomā un ta jau.. savādāk tak tā muša matilde, kas man te tikko no nekurienes pamodusies izlīda, tik priecīga vis apkārt nespindzētu, vai ne?aj.