| Dec. 19th, 2006 12:04 pm ar sniegu neapsnigušas tautumeitas piezīmes man apsolīja sniegu. ņēma šitā un pēc tam uzmeta. kā mazu trusēnu.
drogās jau arī varot nopirkt sniegu. nekūst tik ātri kā citi.
papīra sniegpārsliņas man nekad nav padevušās, izskatās pēc tādām papīra plēksnēm, ko šad tad var izvilkt no putekļu sūcēja.
bet man jau arī- baigās prasības.
ja nemāku vārtīties pa sniegu, kamēr sniega nav, kas gan man liek domāt, ka mācēšu tad, kad sniegs būs?
neapdeitots decembris.
lietus jau arī ir tāds mikroviļņu krāsniņā pasildīts sniegs.
viss atkarīgs no fantāzijas, man saka.
mjā, bet pat ar bārbijlellēm interesantāk bija spēlēties divatā, tas nekas, ka jābrēc nemitīgi spēļpartnerim virsū, ka būs šitā un nevis tā. ka skipija būs bārbijas māsa, kas gribēs viņai nocelt vīru, nevis meitiņa. (jā, laikam par maz lasīju pasakas, par daudz skatījos meksikāņu seriālus)...
tātad divatā vismaz drīkst izdomāt visu trūkstošo un aizdomāt projām visu lieko...
phe. vienam baisi grūti.
man vakardien tāds ziemassvētku vecis, aizdomīgi gan līdzīgs ziemassvētku vecenei, klāstīja cik ļoti sakarīgas lietas var notikt tikai baltajā ziemassvētku laikā.
var jau pieņemt, ka dvēselīte ir daltoniķis.
... bet mani sapņi ir kā kolas ziemassvētku reklāmas, krāšņas himnas maziem prieciņiem, kūst pārslas uz mēles, kūst viss sakrātais nīgrums, tingeltangeļu mūzika, dejojumi un dzejojumi, mirklis strikti novilktām robežām, ārā neizlaidīs, paņems sevī tik dziļi un pūkaini, silti un labi, brīvi un dzīvi, tukši un skaisti...
bāls rīta klusums, pirmās cigaretes dūmiem aizsvīst stikls un nav jāneredz sniegs.
p.s. ir jocīgi lasīt sešgadīga bērna vēstuli svētku vecītim, liekas tu šmaucies, tu uzsūc sev neadresētus burtiņus. tas viss tik inteliģentais naivums, un kas gan tu esi, lai spiegotu svešus sapņus, kas gan tu esi, lai ar savu lasīšanas procesu aptiprinātu pasaules vismuļķīgāko stereotipu- brīnumu neesot.? Leave a comment    |
