kāpēc es nebilstu ne vārda par vēl ko..jo, esmu pietiekoši daudz runājis, atrunājis, aizrunājis.

Esmu tukšu izrunājis melno zeltu. Pacēlies līdz pašai augšai un nostaigājis kilometrus. Esmu redzējis to porcelāna čaulu, kas ir apkārt. To ārējo skeletu. Un es jūtu, ka varētu noiet tos kilometrus kopīgi. Ja es jautātu sev es varētu norīt gabalu pa gabalam no tās sienas, kas šķīra mūs no tā, kam varējām piederēt. Tas, kas ir nepareizi Viņā ir labs tam, kas ir nepareizi manī. Un varbūt tāpēc es vienkārši domāju, ka vajadzētu turēties kopā. Aizmest vecos kaulus un atstāt kaut kur, jo tie tikai velk uz leju un es zinu, ka var būt, kas labāks par to, kas ir. Un ja pārējie sāks mētāties ar akmeņiem, sāks kolekcionēt visu to, kas mēs neesam un nebūsim.. nekad neaizstāvies par to, ka esi draugs un mīļākais. Jo dienas beigās mēs esam draugi un mīlētāji.