vēl man vakar, mājās braucot, radās atklāsme.
es visu laiku domāju par to, ka kādu vajag. ka šitas garīgais tukšums jau zajebal. bet pati visus uzmanības apliecinājumus izliekos, ka nemanu. visus, kas izrāda kādu interesi, atšuju. nesaprotu, kāpēc tādam cilvēkam kā man ir sajūta, ka tas ir vajadzīgs, ja patiesībā es to nemaz negribu? kāpēc esmu tiktāl nocietinājusies, ka neviens man netiek klāt? es negribu, lai tā būtu, es gribētu kaut ko mainīt. bet tas ir daudz grūtāk, nekā biju iedomājusies. pirmkārt, neesmu droša. drīzāk kautrīga. bailīga pat. tas jau ir pirmais, ko es nespēju pārkāpt. tas, ka esmu pārāk izvēlīga. savu mūžu es ne pret vienu neesmu jutusi kaut kādas spēcīgākas simpātijas par vienkāršu patiku pret, uz piecām minūtēm ieraudzītu, kādu bučsaulīgu smukulīti (manā izpratnē) uz ielas. un, ja arī pusim tomēr nav ne vainas un viņš ir patiešām foršs, kad tiešām liekas, ka nevienu mīnusu atrast nevarēs, tad arī nē - prāts saprot un saka "stulbene, ņem ciet, ja ir iespēja!", bet tas nožēlojamais, visvairāk apasiņotais orgāns nekādīgi neklausa un ir auksts kā ledus. un varētu vēl padomāt, ka es pati esmu meitenes ideāls.
ek, es sev liekos tik sasodīti sarežģīta.