ka pēc kārtējās apkārtblandīšanās atgriežoties mājās, nākas vērt vaļā ceļasomu un kārtot līdzpaņemtās vai atvestās mantas. Pat tad, ja tā ir viegla rokassoma, kurā nav nekā vairāk kā papīri un šādi tādi ikdienas sīkumi, vienmēr izrādās, ka šis ir jāliek te, tas ir jāliek tur, šo ir jāaiznes uz turieni, bet to vajag pārlikt citā somā, lai pirmdien nogādātu darbā, un tā visa ir tik daudz, un es esmu noguris, un vēlos ielidināt somu stūrī un aizmirst. Šis drausmīgais brīdis parasti seko mazliet ieilgstošajam, bet savā ziņā patīkamajam un domas sakārtot ļaujošajam transam, kādā aizvien gadās ieslīgt, pārvietojoties punkta B atpakaļ uz punktu A.

Starp citu, esmu mēģinājis atlikt izsaiņošanu uz vēlāku laiku, teiksim, nākamo vai aiznākamo dienu. Tāpat, tuvojoties somai, jau iztālēm jūtu riebumu un nevēlēšanos, lai arī somā noteikti nav nepatiku vai vēlmi izvairīties izraisošu lietu.

Iespējams gan, ka tas ir parasts slinkums.