1. Use the time of a total stranger in such a way that he or she will not feel the time was wasted. (Un tas viennozīmīgi ir galvenais, kas jāatceras ikvienam rakstniekam - jo sevišķi tiem, kas atrodas savas karjeras sākumā. Jā, pseidointelektuālisma kanoni apgalvo, ka ITS ONLY WUT U FEEL DAT MATTERS. Bet tie, kas tā saka, ir geji un/vai musulmaņi. Ja neraksti random svešiniekiem, tad taviem darbiem vieta ir kādā tumšā kaktā, kur tos neviens nelasīs. Tāpēc raksti tā, lai būtu interesanti lasīt, jobtvaj!)
2. Give the reader at least one character he or she can root for. (Imo, charu loma literatūrā ir pat būtiskāka kā sižetam, taču tos gauži reti novērtē. Tāpēc pārāk izplatītas ir tādas idiotiskas pieejas kā ikviena varoņa balstīšana uz autoru, mākslīga to piesaiste sižetam un viendimensionālas personības, salīdzinājumā ar kurām pat brīnišķīgi to parodējošā Paper Mario NPC ir krietni dziļāki. Literatūra bez chariem ir tikpat garlaicīga kā literatūra bez sižeta.)
3. Every character should want something, even if it is only a glass of water. (Pretējā gadījumā tam nav iespējams just līdzi. Bet tādā gadījumā skat. iepriekšējo punktu.)
4. Every sentence must do one of two things - reveal character or advance the action. (Kā reiz teica Džeroms K.Džeroms: "Neko nav vieglāk uzrakstīt un grūtāk izlasīt kā dabas aprakstus." Stāstos jānotiek darbībai. Punkts.)
5. Start as close to the end as possible. (Stāsti nav īsa apjoma romāni, jobtvaj! Kad cilvēki to beidzot atcerēsies?)
6. Be a sadist. No matter how sweet and innocent your leading characters, make awful things happen to them - in order that the reader may see what they are made of. (Tikai, lūdzu, lūdzu, nevajag tos bezjēgā nobeigt, jo nevarat izdomāt, kā nobeigt savu gabalu. Tas liek sašutumā aizsviest lasāmvielu pēc iespējas tālāk. Bezgala lēts paņēmiens.)
7. Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia. (Tas gan acīmredzot nav domāts kā "veltījumu" literatūra, jo tā sūkā. It sevišķi tāda veida mīlas dzeja/proza. Diemžēl cilvēkiem ir nepārvarama pārliecība, ka tas ir literātu sūtījums. Jā, droši vien ir patīkami saņemt tev veltītu stāstu vai dzejoli, vai ar fekālijām uz tualetes poda uzziestu vēstījumu, taču, jei bogu, radīt kaut ko nepatētisku, nebanālu un nesūkājošu tādā veidā ir teju vai neiespējami.)
8. Give your readers as much information as possible as soon as possible. To heck with suspense. Readers should have such complete understanding of what is going on, where and why, that they could finish the story themselves, should cockroaches eat the last few pages. (Taču, Dieva dēļ, neaizmirstiet, ka stāstos nevajag vairāk par 2-3 varoņiem. Visu bekstoriju izgāšana sākumā ir viens no tiem nāves grēkiem, kas man liek uzreiz pamest iesākto grāmatu. Taču darbībai patiešām jānotiek jau no paša sākuma. Un pēc pusstāsta pieveikšanas lasītajam nevajadzētu uzzināt jaunu informāciju, kas pilnīgi maina visa līdz šim notiekošā jēgu. Ja vien tā nav anekdote.)
The greatest American short story writer of my generation was Flannery O'Connor (1925-1964). She broke practically every one of my rules, but the first. Great writers tend to do that. (Jūs tādi neesat. Neviens jaunais rakstnieks tāds nav. Un neviens no Latvijas autoriem tāds nav. Viņi vienkārši sūkā.)
Un, jā, es pilnā mērā apzinos pašironijas esamību visā iepriekš drukātajā palagā.