Es Tevi atkal apburšu.... -

Manu nakti pavada Bočelli mūzika – klusa, mierīga, tik ļoti skaista un spēcīga. Agrāk man vienkārši patika, bet šonakt ir kaut kāda īpaša sajūta – iespējams tādēļ, ka tuvumā ir jūtams negaiss – paskatoties laukā pa logu, redzu gaišu pamali, īsus uzplaiksnījumus un līnijas – it kā kāds zīmētu zibens kontūras tumšās debesīs ar sudraba krāsu. Šonakt man gribās kaut ko uzrakstīt – es vēl nezinu, kas tas varētu būt. Par jūtām? Par emocijām? Par iespējām, sapņiem un patiesību? Nu bet cik tad var – nenoliedzami, esmu ļoooti emocionāla, bet man jau līdz vēmienam rakstīt par vienu un to pašu, vienu un to pašu – kā tāds papagailis, veca, iesprūdusi plate.
Ja es būtu ārišķīgāka, varētu tagad rakstīt par to, ko gribētu izmainīt savā izskatā – sākot ar matu krāsu un griezumu, iespējami skaistiem nagiem un visvisādiem apģērba gabaliem, un beidzot ar tiem 1-2kg, kas veiksmīgi apsēdušies uz maniem kauliem. Kaut patiesībā man netraucē ne viens, ne otrs un es nedomāju par pārējo tik ļoti, lai iespringtu. Ja nu vienīgi karsti ar tādiem gariem matiem – par šo te apskaužu īsā karē īpašnieces – ja vēl gaiši mati, nu tad vispār var dzīvot vēsā mierā. Un tomēr būšu spītīga un palikšu nesatricināma savā klasiskajā viengriezumā un vienkrāsā. Lai būtu.
Ja es gribētu lieki pardzīvot, varētu rakstīt par savu vienīgo netikumu –Viņu, bet es vairs negribu. Tiešām. Skanošā mūzika „I can’t help fallling in love with you...” iedveš mieru – „some things are ment to be...” – ir vienkārši brīnišķīga un domas lido pavisam citā virzienā. Tur, kur patiesībā viņas kavējās visbiežāk un kur sirds sitās stiprāk, kur sapņi pārvēršas realitātē un realitāte savienojas ar sapņiem. Tur, kur mīl vēl vairāk. Kur nekas nav tā, kā tam jābūt, kur nav ideālu un nav perfekcijas. Kur viss ir vienkārši un saprotami. Kur ir vairāk asaru un vairāk prieka, vairāk strīdu un vairāk miera. Kur nekas nav jāpierāda un nav jābūt labākam, kā esi. Var jau būt tā ir tāda maza liekulība, bet katram sapnim ir sava cena. Un vienmēr jau ir kāds, pēc kā ilgoties pat tad, kad teorētiski tas ir lieki. Nestāstiet, ka nav. Ir, tikai grūti sev to atzīt. Tāpat grūti atzīt, ka patiesībā jau sevī patīk uzkurināt mazu ugunskuru, lai kāds pasniegtu ūdeni un to varētu nodzēst. Gribās savu ikdienu pārvērst par baigo piedzīvojumu, kaut patiesībā īstais piedzīvojums ir tas, kurš ir blakām, nevis tas, kurš ieskrien tavā dzīvē un no tās izskrien.
Lai tas tā arī ir. Bija un būs.