CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Savs zibens

Es savu zibeni noglabāju sērkociņkastītē.
Lai nomierinās starp maziem koka uguns dieviņiem.
cits zibenim savam pušķi iesien astītē,
cits kā lelli rausta aiz diedziņiem.
manējais guļ pie sērkociņiem.

Ir zibeņiem pasaule pilna, var sacīt - pat kaudzēm
to lodveida, zigzagu, zilo un sarkano;
ne katrs savu zibeni saudzē,
ne katrs ved zibeni pastaigāt vakaros.

Tie zibeņi, kuri pieplok odžu mugurām,
tie, kuri tēlo uzlīmes uz elektrības kastēm,
ir zudušie zibeņi. Zibeņi brīvie
meklē sev saimniekus paši,
visbiežāk iet dzīvot pie ozoliem seniem vai kastaņiem.

Es savu zibeni atradu miruša kaķa acī:
nabags šaudījās šurpu un turpu (laikam neizprata nāves loģiku).
Pārlēca no minkas acs uz manējo,
un tajā brīdī viss es sadegu;
sadega mati, kalni un mākoņi,
sadega kājas un rokas.

Bet zibens smējās un iespēra man pa dibenu,
un tā jau laikam arī vajadzēja;
viņam bij mati, kalni un mākoņi,
man - tikai vēja sēja
un kabatas pilnas maziem uguns dieviņiem no koka.

Es iepazīstināju zibeni ar viņiem
un ievilināju sērkociņkastītē.

Gan nav vairs ne kāju, ne roku,
vien kabatas pilnas un sāpošs dibens,
bet nu man ir nevaldāms zibens!
Mēs ejam meklēt vientuļo koku.