Absurdi, ticēt vai neticēt, dzīve ir pārāk daudz samazgu pilna - tāda skaista, bet maldinoša, tā vien liekas, ka neko nepagūšu izdarīt...
Dažkārt tā spēka trūkst, ka mani pa trepēm augšā varētu vilkt, vai gadās, ka lai kas notiktu man viss ir tik ļoti vienalga, ka varētu arī nomirt un uzlikt vienu lielu PO uz visu skaisto un vērtīgo....dažkārt ir tik skaisti izjust ko traģisku, neglītu un varbūt pat nāvējošu...bailes ir laikam vienīgais ,kas manā skalā nespēlē nekādu lomu, man piegriežas, man tā pat ir piegriezies rakstīt sakarīgos teikumos, jo es tā nejūtos, jūtos pa galam sūdīgi, jo es nedzīvoju - es netveru ne vienu iespēju, ar savu pašpietikamību man visa zeme pie kājām, tik, kad es pamostos saprotu, ka neko arī es izdarījusi nēesmu!Cik tad ilgi leposies ar bērnības varoņdarbiem, kuri lielākai daļai pat liekās neprātīgi nevis varonīgi un drosmīgi...Man apnicis būt nenopietnai, bet tai pat laikā par nopietniu...phi...ejat ieskrieties..ne-par-ko!!!
Gribu zināt, kā citi spēkus rod?!
Ja pirms vēl neilga laika man šķita, ka skaistums manā dzīvē ir pats svarīgākais, tad tagad pat tas man šķiet lēts īslaicīgs prieks, jo tikai skumjas pārņem manu dūmakaino, nogurušo ikdienu, kaut iemesla nav ne kāda..patiesi, būs jābrauc ārstēties..
Skaista mūzika, kādēļ visiem grūti klausīties ko tādu!?!

Troksnis:: SortSind "Blot"