Totāla atkarība no dumjajām pārslām vai vienkārši monotona laika vilkšana - ne īsti gulēt iet, ne neiet. Jāiet jau tomēr, nogurums un darbi ir darījuši savu, bet domas klīst un aizklīst tālēs dziļajās, nespēju nobāzēties.
Sapnī Beverlihilsas Dilanu satiku, drausmonīgi pārdzīvoju, ka nevarējām kopbildi uztaisīt, jo nebija fočika līdz. Tagad nēsāšu visur - galvenais arī naktī zem spilventiņa palikt. Šitā tā domas pārtransformējas - skatē visu laiku nespēju tikt galā ar vēlmi pielīst Daņiļēvčam tuvāk un uzprasīties uz kopfoto. Sakautrējos, bēbis tāds. Un - labi vien ir, ka tā.
Pēdējā laikā gribas to, ko nevar gribēt. Būtu jau labi, ja gribētu to, ko nevar dabūt, bet drošāk ir mans variants, jo nekad jau nesaki nekad - kad varēsi, tad nebūs vairs attaisnojuma. Un vispār - gribas teikt "Neatceroskā" vārdien - sasodīts(šito es pati pieliku klāt, tā, lai dramatiskāk), ja tādas ir attiecības, tad man tās nevajag! Zinu jau, ka tā patiesībā nedomāju, bet reizēm sajūta - nu nafig (šitā es arī nekad nerunāju, bet nogurums dara savu) es tikai ilgojos. Un jā, es gribu, lai mans cilvēks bez manis nejūtas laimīgs, lai cil egoistiski tas arī neizklausītos. Nu varat lasīt man lekciju, ka īsta mīlestība ir gatava atteikties no visa, lai tikai mīļotajam cilvēkam būtu labi. Tādā gadījumā nav man īstas mīlestības. Nu kurš normāls cilvēks gadiems spēj izturēt šādu attiecību modeli? Pēc dažām dienām mēnesis būs riņķī kopš pēdējoreiz tikāmies. Un - neba pirmā reize. Un man šodien ir vienalga, vai tas ir bakalaura darbs, vizīte pie prezidenta vai lidojums uz marsa - atvainojos, ka esmu tikai cilvēks un man arī ir jūtas. Nafig lai man nebūtu. (Sāku jau pierast pie tā vārda). ES taču varu dusmoties, lasīt desmit lekcijas sev un citiem, atvainoties, lūgt piedošanu, nožēlot, atkal dusmoties, bet no tā jau nekas nemainās. Mazlietiņ uzmanības. Nevis tādu - garāmbraucoša vilciena sveicienu. Eh, sākšu vēl gribēt padsmitnieku naivās rōzā brilles, kad 80 reizes dienā raksti īsziņas un divreiz vairāk reizes iedomājies. Romantikas par maz? Cilvēka par maz!
Ai, tas ir tikai mans nogurums, kurš velkas astē jau labu laiku. Miedziņš būs, Dilans arī moš vēl uzradīsies/ he, es būšu gatava/ un labajam rītam arī jāpienāk. Vai domas mainīsies - nav ne jausmas. Uznāk spalvainas aizdomas, ka "nafig" būs mans mīļākais slepenais vārds.
Sapnī Beverlihilsas Dilanu satiku, drausmonīgi pārdzīvoju, ka nevarējām kopbildi uztaisīt, jo nebija fočika līdz. Tagad nēsāšu visur - galvenais arī naktī zem spilventiņa palikt. Šitā tā domas pārtransformējas - skatē visu laiku nespēju tikt galā ar vēlmi pielīst Daņiļēvčam tuvāk un uzprasīties uz kopfoto. Sakautrējos, bēbis tāds. Un - labi vien ir, ka tā.
Pēdējā laikā gribas to, ko nevar gribēt. Būtu jau labi, ja gribētu to, ko nevar dabūt, bet drošāk ir mans variants, jo nekad jau nesaki nekad - kad varēsi, tad nebūs vairs attaisnojuma. Un vispār - gribas teikt "Neatceroskā" vārdien - sasodīts(šito es pati pieliku klāt, tā, lai dramatiskāk), ja tādas ir attiecības, tad man tās nevajag! Zinu jau, ka tā patiesībā nedomāju, bet reizēm sajūta - nu nafig (šitā es arī nekad nerunāju, bet nogurums dara savu) es tikai ilgojos. Un jā, es gribu, lai mans cilvēks bez manis nejūtas laimīgs, lai cil egoistiski tas arī neizklausītos. Nu varat lasīt man lekciju, ka īsta mīlestība ir gatava atteikties no visa, lai tikai mīļotajam cilvēkam būtu labi. Tādā gadījumā nav man īstas mīlestības. Nu kurš normāls cilvēks gadiems spēj izturēt šādu attiecību modeli? Pēc dažām dienām mēnesis būs riņķī kopš pēdējoreiz tikāmies. Un - neba pirmā reize. Un man šodien ir vienalga, vai tas ir bakalaura darbs, vizīte pie prezidenta vai lidojums uz marsa - atvainojos, ka esmu tikai cilvēks un man arī ir jūtas. Nafig lai man nebūtu. (Sāku jau pierast pie tā vārda). ES taču varu dusmoties, lasīt desmit lekcijas sev un citiem, atvainoties, lūgt piedošanu, nožēlot, atkal dusmoties, bet no tā jau nekas nemainās. Mazlietiņ uzmanības. Nevis tādu - garāmbraucoša vilciena sveicienu. Eh, sākšu vēl gribēt padsmitnieku naivās rōzā brilles, kad 80 reizes dienā raksti īsziņas un divreiz vairāk reizes iedomājies. Romantikas par maz? Cilvēka par maz!
Ai, tas ir tikai mans nogurums, kurš velkas astē jau labu laiku. Miedziņš būs, Dilans arī moš vēl uzradīsies/ he, es būšu gatava/ un labajam rītam arī jāpienāk. Vai domas mainīsies - nav ne jausmas. Uznāk spalvainas aizdomas, ka "nafig" būs mans mīļākais slepenais vārds.
Mūzika: |
Frames "Falling Slowly" |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}