| |
[Sep. 20th, 2007|11:52 am] |
Reizēm šķiet, nē, es zinu, ka pati esmu to visu izvēlējusies.
Spēju sajust vieglumu tikai pēc tam, kad esmu līdz rīklei pierijusies dubļus un tad izspļāvusi tos, līdz nākamai reizei, kad atkal ieslīgstu pašapmierinātībā un atkal sāku grimt.. līdz potītēm, tad ceļiem, bet ar to jau par maz, lai apturētu, ar to par maz, lai aunam ko iemācītu. Man vajag līdz rīklei, līdz mandelēm, kamēr vairs nevar elpot, kamēr jākliedz, ka tā vairs nevaru, negribu.
Kamēr neko citu vairs nevar darīt, kā tikai iemidzināt. Nolikt guļus un atstāt vienu, zinot, ka tāpat vairs nespēs pretoties, tāpat vairs nespēs pabļaut pat, ja gribēs. Nekur nepazudīs līdz rītam, kad atjēgsies mazliet salauzta, bet rāma. Rāma, bet mazliet salauzta. Ar dubļu garšu mutē, tomēr spējīga elpot. Un dzīvot. |
|
|
