|
juulijs 27., 2019
 | 13:38
jau tā manai galvai nav vietas, vai nav vietas manai galvai, vai manā galvā, tur ir vienkārši tāda bieza pudiņa matērija, nav iespējams kaut kur ieurbties, vienkārši tāda pļocka, kurai var bakstīt ar pirkstu. pirkstam tā kā patīk tā gumijaini maigā substance, bet reāli jēga nekāda.
un tad ātro dziesmu pleilistā (lai pamostos pēc kārtējā nosēdētā vakara. a kā šitā vispār sanāca, trīs pēc kārtas.) iegriežas "what the water gave me", un viss ķermenis raud, vai priecājas, vai sāp, vai viss reizē, gribas mazgāties ar akmeņiem kabatās priekā, vai otrādi, bet nav jau nekā.
kopš es atceros ronciju, visas vasaras ir tādas, ka viss ir vienā putrā, nekas inčīgs nenotiek, un gan jau nākamajā vasarā būs tas lieliski jaukais pakats visam apakšā, un tā. un visi janvāri ir faking tumši.
kur es paliku. kaut kā joprojām meklēju, kā izpaust sāpi. un gluži kā pašam plānojot/konstruējot mēbeles, skatījos, kādā veidā ir būvētas citas mēbeles vai tilti, kur ir pamati un svara noslodze, utt., paslēptas skrūves, apšuvumi n' shit, tā es tagad mēģinu atrast, kā sāp citiem. lai gan nejautāju. ir kam. bet vēl nē. jā. sāpes. gribēju paskatīties spogulī, vai joprojām izskatos pēc sūda. spogulis aizsvīdis. sensors doesn't help.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
