Nopietni un nevisai...

Pēdējā laikā visādas domas par sevi domāju. Un secinu nevisai patīkamas lietas... Atkal jau par sevi un vīriešiem. Lai labāk varētu saprast teikšu tā: Man patīk spoguļi. Kāpēc? Tāpēc ka es tajos varu redzēt savu atspulgu, un tīksminaties par to!
Līdzīgi ir ar manām simpātijām pret vīriešiem. Ja jūtu ka patīku kādam, un šis kāds liek man justies labi un izceļ manī man sen aizmirstas labas lietas es gandrīz bez kavēšanās varu uzķerties uz šīm sajūtām. Nav man nemaz tik būtiski kas tajā vīrietī man patīk vai nepatīk (nu protams ir jau arī neglīteņi kuriem nav izredžu...) ja viņam patīku es, tad pēc laiciņa arī es atradīšu viņā kautko kā dēļ būtu vērts ar viņu kautko gribēt (attiecības, seksu...) Man ir svarīgi ka man liek justies labi, man otrs cilvēks var arī nemaz tik ļoti nepatikt, bet varu dibināt attiecības ar viņu pēc iepriekšminētā spoguļošanās principa! Tātad mans ideālais vīrietis ir tāds kas man liek justies kā princesei, ļoti egoistiski, un pilnīgi pareizi...jā, man ir mazvērtības kompleksi...!(tie pilnībā izskaidro šo parādību)
savā ziņā šāda īpašība man atvieglo dzīvi un neliek daudz piepūlēties, tikai jājūt ir tas kontakc vai nav...un tad jau uz priekšu :)
...tikai tagad iespējams esmu attapusies un pati sev jautāju, kāpēc vispār esmu kopā tieši ar pašreizējo draugu...? Laikam jau ilglaicīgām attiecībām šitas vieglais princips nav diezko derīgs... :D