es ceru, ka viss būs labi, bet, ja nebūs, tad ir jau vismaz viens liels ieguvums no pēdēja laika - es vairs nejūtos pilnīgi apātiska un tā, it kā manas smadzenes aktīvi atteiktos sadarboties. es gan brīžiem, kad ir ilgi sēdēts pie b.darba, gandrīz fiziski jūtu, kā pēc kādu divu, trīs stundu darba man gribas kā mazam bērnam dīdīties un kā galvā berzējas kaut kādi zobratiņi, bet tas ir nieks, jo es patiešām kaut ko mazliet arī izdaru un pārējā laikā man saliekas kaut kādas lietas kopā, un, lai gan es darbojos samērā lēni, vismaz priekš maniem standartiem, es tomēr jūtu tādu dziļu iekšēju pārliecību, un man visu laiku ir tā sajūta "šis vēl jāuzraksta un jāizdomā, kā noformulēt to, jāsameklē vēl tas un tas". darba process. ja man nevajadzētu tās brīvās dienas katru otro dienu, ja nebūtu starptermiņu (nu, tā priekšaizstāvēšanās >< ), tad šī būtu tikpat patīkama pieredze, kā savulaik EE rakstīšana. un vispār, varbūt, ka labi, ka tā priekšaizstāvēšanās, iespējams, tieši tas ir tas, kas mani ir mobilizējis, lai gan vsirāk man liekas es esmu mobilizējusies no drošības un skaidrības izjūtas. no tā, ka es zinu, ka termiņi priekš pieteikšanās uz MSc nemin uz papēžiem, ka man tur nevajadzēs dot neko tādu, ko es nevarēšu laicīgi ar vēsu prātu sameklēt, ka es zinu tieši KO es darīšu, ka es zinu, kad jābūt izdarītiem pārējiem priekšmetiem, skaidrība=miers. miers=produktivitāte. kaut vai mazliet.