mūsu psiholoģijas pasniedzēja šķiet ļoti patīkams cilvēks. interesanti, ka man gribas patikt tieši viņai, nevis visiem citiem, kam es laikam jau nejauši, bez nodoma tīku. bet tieši viņa pret mani ir tik neitrāla, ka man tas šķiet pat jocīgi. tā it kā manā vietā sols būtu palicis brīvs.
tikai kad es semināros kaut ko jautāju un kad viņa skatās uz mani un atbild, man liekas, ka viņa sāks raudāt, ka viņai aizlūst balss un sāk asarot acis. un tad man šķiet, ka man arī asaro acis, bet es cenšos izlikties, ka neko nepamanu un turpinu cieši domāt līdzi atbildētajam un pamāt ar galvu.