aptumšotā versija - sibīrijas naktis

pirms dažām dienām Amsterdamā šausmīgi sniga. pirms dažām dienām maucības citadele bija neierasti balta un auksta. sneeuwwit en melancholisch. pirms dažām dienām vēja brāzmas gofrēja pievemtos kanālus, dzenāja pa tiem zvaigznes un niedru kuterus.

es gribu sekot muzeja zvaigznei un pat nekaunos to visiem deklarēt, bet, glābjoties no spelgoņa un vēja, nonāku zaņķī. vienaldzība, tavs vārds patiešām ir saltums. zvaigznes iedegas un krīt - par velti, as far as I am concerned. vispār vējš un spelgonis ir baigi lousy excuse. astrocīdā esmu vismaz līdzvainīgs.

dažās kafejnīcās mūzika patīkami pārsteidz - vēl tagad ausīs skan CocoRosie naivie, priecīgie trinkšķi un aizsmakušās balsis. kafiju gan ne visās kafejnīcās var dabūt, bet tas nepārsteidz. tāpat tie profānie, līksmie, apkurinātie smiekli. secinu, ka no visas kompānijas tikai es un meitene i. spējam izspraukties caur bloķētu tourniquet, kam ir apmēram 20 cm sprauga. we feel penetrative. no visa šī vājprāta ir grūti atiet, īpaši ja divvietīgā numurā gadās pārnakšņot piecatā. un tas vēl nav viss.

en résumé - šis gads ir iesācies katastrofālāk nekā "piektais gads". šis gads ir iesācies ar šampanieša overdose, atslēgšanos paradīzes vai elles priekškambarī, sīko huligānismu un nevienu, nevienu pašu apņemšanos. par darbu vispār labāk nerunāsim.