īsāk sakot -
Labdien.
Es esmu ļoti priecīga.



cik savādi būtu dzīvot ar apziņu, ka tu par kādu domā, un ka kāds, pavisam droši zini, domā par tevi.
mazāk savādi, jo pierasts, ir domāt par kādu un prātot, vai kāds tagad, iespējams, domā par tevi.

atgriezties atmiņās un piešķirt visam to krāsu, kurā vieglāk noticēt, ka tu esi kāda prātā.

vai tā ir sieviešu lieta visu sarežģīt ar pārāk lielu domāšanu. kādēļ tas tā ir un kā man ar to dzīvot.
bet tad atkal - ja reiz sieviešu, tad sieviešu lieta. un tādēļ jau ir arī vīriešu lietas. un es varu arī nekad neuzzināt, kādēļ ir tieši tā kā ir, bet lietas iet kopā. un piešķir otrām to novietojumu, kurā vieglāk būt saskaņotiem. būt kopā neatkarīgi no formas.

arī atgriežoties atmiņās, es taču tās nemainu, nepārkrāsoju. es tikai atrodu kontekstu, kurā atmiņas man top par pamatu kādam izvēlētam tagadnes un varbūt arī nākotnes kontekstam.

dažkārt ir bail sev noticēt. tikpat bail ir sev nenoticēt.
uzticēties sev. kurā brīdī tas kļūst vienkārši?

uzticēties tam, ka īstajā brīdī viss kļūs vienkārši un ja tā nav tagad, tad nav īstā brīža.
kurā brīdī tu spēj noticēt šādai uzticībai.
tam, ka tā ir pareizais novietojums tavām atmiņām visos kontekstos.
pareizais, jo aizvedīs pie tā, ko vēlies.
būt laimīgs.

bet kad nu es te esmu un pagātne mani mulsina, bet nākotne satrauc.
ja es varētu tagadni no tā visa izšķilt kā no čaumalas.
es redzētu, ka esmu taču priecīga. manī ir tik daudz laba, ko just šajā brīdī.
just tikai to labumu, uzticību, ticību, kas ir manī tieši tagad, kad sajūtu tieši to, ko sajūtu.

tā var.


vai mana dzīve nav tikai teorija. jūs esat tik daudz jau pieredzējuši uz savas ādas. kamēr es zinu tikai to, kā tas varētu būt. I wonder. un tam tik apgaismojoša saistība ar to wander - klejot apkārt, mētāties, nezinot, kur ej un
laikam tādēļ bieži vien ir sajūta, ka pirmā prakse arī būs vienīgā. kamēr citi izmēģina vienu lietu pēc otras, es nemēģinu. gaidu to vienu teorijai atbilstošo, ko var uzreiz un pa īstam.
bet tādēļ jo lielākas ir bažas. varbūt teorija ir nepareiza. varbūt es nezinu, kādu tās sīkumu un palaižu garām tās īsto piepildījumu dzīvē.
bet turpat esot skaidrs, ka negribu izmēģināt visu pēc kārtas.
vairāk pieredzes - to gan var. ceļojumi, koncerti, draugi, sarunas, skūpsti.
galu galā es gribu pieredzi, kas paplašina manu redzeslauku. lai varu ieraudzīt. lai varu atrast.
lai mani var atrast, ieraudzīt, piedzīvot.

dzīve taču nav augsts tornis, no kura nolūkoties uz zemes dzīvi tur lejā, ielu plānojums, māju jumti, taku krusti, cilvēki, kas iet viens pie otra, viens otru vēl neredzot. un neredzot visu to, ko var redzēt no torņa.
un pat tad, ja būtu tālskatis, ar ko uz brīdi noticēt, ka redzi tikai cilvēka atspīdumu kādas kafejnīcas logā. arī taču vēl nav dzīve.
vēl nav dzīve? vai vienkārši nav dzīve.
kāda virzība iespējama tādā torņa scenārijā.

varbūt es vienkārši esmu nepacietīga atkal. negribu pārcilāt desmitiem plastmasas kokteiļglāžu, lai atrastu to, zem kuras ir zirnis.
bet es patiešām negribu.
manī ir kaut kāda ticība, ka tad, ja es kaut ko ļoti īstu sevī jūtu, tas arī ļoti īsti ar mani notiks.
ja es spēju savu teoriju sajust īstu, tad es varu atrast zirni uzreiz, jo tas zirnis zem glāzes manī jau ir.

tātad atliek tikai noticēt savai teorijai. nedaudz prakses. pat ja tā ir tikai tālskata nests attēls. attēls, kurā sajust copy paste tikai to labumu, uzticību, ticību, kas ir manī tieši tagad, kad sajūtu tieši to, ko sajūtu.