| Gilberts |
[Oct. 4th, 2011|02:29 pm] |
Šonakt sapnī nerealitāte (kgan, šito jau varētu saukt par antirealitāti)piespēlēja tēvu, kurš noglauda man galviņu, saka, lai es atpūšos, viņš pats saskrūvēšot man to soliņu (ko arī dara), un māsu, ar kuru mēs guļam gultā blakus, čivinām kā tādas draudzenītes no kādas filmas (až joprojām atceroties, nopurināties gribas), un Gilbertu (varēja jau būt cits vārds,dārgā zemapziņa, tāds, par ko man nebūtu jāsmejas, ja?).
Gilbertam ir dārzeņu dobes dārzā, tāpat kā man,māte un mazs dēls. Gilberts man tīri labi patīk, un tas, šķiet, ir abpusēji. Bet abas iesaistītās puses ir galīgi neuzņēmīgas, ibo nafig.
Māsai gultā zvana telefons, viņa paceļ, pasmīn tā zīmīgi un saka: "Tevi." Es klausos, a tur tāda neidentificējama dzimuma balss man jautā, vai ir tāda grāmata par indiāna džonsa dārgumiem, un kā precīzi saucas. Ir, ir tāda grāmata, tā arī saucas, atā.
Tad pajautāju māsai, kas tā bij par personu, kas zvana pastarpināti un uzdod tik acīmredzami pēc ieganstiem izskatošus jautājumus. Šī ķiķina nez kāpēc, kas kas, nu, tas, tavējais, ar to idiotisko vārdu. Nu re, būtu zinājusi, būtu uz kādu tēju paaicinājusi.
Un neko no tā visa man nevajag. Kgan, ar cilvēku Gilbertu mož arī būtu ne vainas iepazīties, likās tāds interesants tipāžs, ar saprātīgu attieksmi pret lietām. |
|
|
