Kā viņam esot zināms no Alfonso, teica Austerlics, neesot ne mazākā iemesla apšaubīt pat vismazāko radību dvēseles dzīves esamību. Ne tikai mēs un ar savu dvēseles stāvokli saistītie suņi un citi mājdzīvnieki naktīs redzot sapņus, tos redzot arī mazākie zīdītājdzīvnieki, peles un kurmji, kā to varot noprast pēc to acu kustībām miegā, atrodoties tikai viņiem vien zināmā pasaulē, un, kas zina, teica Austerlics, varbūt sapņus redz arī kodes vai galviņsalāti dārzā, raugoties naktī uz mēnesi.
Laiks, Griničas obsevatorijā, teica Austerlics, no visiem mūsu izgudrojumiem esot vissamākslotākais, tas esot piesaistīts ap savu asi rotējošām planētām, laiks esot tikpat patvaļīgs pieņēmums kā kalkulācija, kas balstītos koku augšanas vai kaļķakmens sabrukšanas ilgumā, absolūti neņemot vērā to, ka saules diena, pēc kuras mēs vadāmies, nepavisam nav precīzais mērs, un tāpēc laika skaitīšanas nolūkos mums vajadzētu izdomāt kaut kādu imagināru sauli, kuras kustības ātrums nav variējams un kuras orbīta neatrodas slīpi pret ekvatoru. Ja Ņūtons, Austerlics teica, norādīdams pa logu uz dienas pēdējā atspulgā mirdzošo upes līkumu, kas apņēma tā saucamo Suņu salu, ja Ņūtons patiešām ir domājis, ka laiks ir kā Temzas straume, kur tas tādā gadījumā ir radies un kurā jūrā tas visbeidzot ietek?