Viņi taču vienmēr ir teikuši, ka mēs atrodam tās atbildes, kuras meklējam. Un cilvēki ir strīdējušies par subjektīvo un objektīvo. Un visas runas par realitātēm, iespējamām pasaulēm. Par pieķeršanos. Par nāvi un dzīvi. Par dzīves uzdevumu. Par spēšanu dzīvot. Kad ir jāatrod sava spēja dzīvot, tad atliek vien atrast tās atbildes, kuras tev ļauj dzīvot. Tad visu var pieņemt. Tad viss ir pareizi, jo citādi tas nevar būt. Tad nav vairs nicības vai nevajadzīgu šaubu. Ir tikai tās šaubas, kuras nevar nebūt, jo tā tam ir jābūt. Un tā var teikt par visu. Ka ir tikai tas, kas nevar nebūt, jo tam ir jābūt. Un tas neatsēdina mani pasīvā vērotāja pozīcijā. Jo man ir jābūt aktīvai, man nado ševeļitsa, lai es izpildītu savu uzdevumu un man vajag reizē arī paļauties un ticēt, lai es spētu savu uzdevumu izpildīt. Ir likumi, kas ir absolūti. Tos aptvert ir tik grūti tieši tādēļ, ka tie ir absolūti. Tīkliņš. Bezgalīgs skaits punktu, kas visi ir savā starpā savienoti. Visi. Tā ir pasaule un dzīvošana tajā. Tikai pieņemot un izprotot to un savu pieņemšanas nepieciešamību, es varu dzīvot šī vārda pilnestīgākajā nozīmē. Un ja man kādreiz viss būs skaidrs. Ja es kādreiz vairs nekur nemaldīšos. Kas tad būs, un kādēļ vispār uzdot šādu jautājumu - tas man vēl ne tuvu nav skaidrs.
Kaut kas top mans, tikai tad kad esmu to pa īstam sapratis. Bet kaut ko saprast es varu tikai saprotot. Tikai tad, kad man ir jautājums, es esmu tuvāk atbildes rašanai. Tikai tad, kad esmu pieklauvējis, varu gaidīt, kad man taps atvērts. Atvērts top vienmēr. Tad, kad tas citādi nemaz nevar būt.
|