šonakt atkal piedzīvojumu romāna cienīgs sapnis - devos risināt kādas slepkavības mistēriju, vienā brīdī kaut kā pierunājot sabiedriskā autobusa vadītāju, kas bija ļoti skaista meitene, lai aptur autobusu klaja laukā, tālu no pieturas, kaut kādas militārās bāzes tuvumā - viņu pat nebija grūti pārliecināt, un šī devās man līdzi kā gids. militārās ēkas arī atradās izcili skaistā vietā, visapkārt zaļas pļavas, vietvietām milzīgas bronzss skulptūras, m.teritorijai apkārt uz pusēm pārlūzuši lieli helikopteri, saulē mirdzoši metāla jumti... tai busā man arī bija kaut kāda jocīga rācija, pa kuru balss man deva norādes, kas jādara, lai atrisinātu to mistēriju, un es biju diezgan pārliecināta, ka tā balss nepieder nevienam dzīvam cilvēkam, bet ir kaut kāda maģiska. tad militārajā teritorijā iekļuvām kādā ēkā un atradām telpu ar dažādiem dokumentiem, kur es meklēju informāciju, kas palīdzētu mistēriju risināt, un izrādījās, ka, šķiet, ne es pirmā - telpas stūrī kāds bija iekārtojis diezgan mājīgu migu ar oranžu segu, līdzīgu vienai no manām mīļākajām segām nomoda pasaulē, un tur tad es iekārtojos, mēģināt pāršķirstīt lielu kasti ar papīriem, dažādi ražošanas ziņojumi tur mijās ar avīžu izgriezumiem un tā. atceros, ka atradu kaut ko, par ko bija sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgs, bet tad izrādījās, ka teritorijā kāds ir, un tā kā telpā bija ieslēgta gaisma, bija skaidrs, ka mūs atradīs. atnāca sarga vai kas nu viņš bija, es tupēju aiz durvīm, kuras pa vidu bija stikla un cerēju, ka varbūt pustumsā (jo gaismu bijam jau nodzēsušas) viņš mani nepamanīs, bet tad izrādījās, ka viņš ir akls. un tomēr viņš nojauta, ka kāds tur ir, un uz labu laimi šāva riņķī apkārt ar kaut kādu ieroci, kas šāva naglas vai ko tādu. tad vuņš devās prom un es turoināju meklēt papīrus tumsā, bet diemžēl bija vēl kaut kādas sievietes, viena no kurām, braucot garām ar mašīnu, laikam mūs pamanīja, tad nācās bēgt. visa tā ēka bija diezgan labirintīga, un bēgu es viena pati, mani centās noķert divas sievietes, viena mēģināja apskriet pa gaiteņiem tā, lai apdzītu mani un izskrietu no priekšpuses, bet es biju viltīgāka un izlīdu pa logu, un aizbēgu pa zaļām pļavām ar basām kājām

vai nu pirms, vai nu pēc tam es biju ļoti prasmīgs cīnītājs kaut kādā tumšā un briesmīgā vietā, kur lecu pāri milzu aizai, ko norobežo ļoti asu kaulu tāds kā žogs un uguns liesmu siena, es biju ļoti drosmīgs un spēcīgs, un uzvarēju visas cīņas