|
lidijas tante ieslidināja kabatā resno galu, tā prieks nedarīja sev galu, tā mēģināja iedibināt kādu kārtību, kas būtu atbilstoša scenogrāfijai, tai bija olbaltumvielas un krāsaini grabuļi, bet nebija nekā tāda, kā nebūtu, tai bija viss, bet tajā pašā laikā visas likstas, kas ar to atgadījās, bija olbaltumvielu likstas, viņa pati bija pušķītis, viņa lika sev aiz auss visu, ko piedāvāja tai viņas radi, viņa pati bija atkāpusies tik tālu pieņemšanā, ka nezināja vairs, ja kādreiz būtu nojautusi, ka neviens muļķis nespēs viņai likt aiz auss kaut ko oderējamu, viņa praktiski bija kurlmēma, un arī acis viņai bija deviņās stāvenēs kā jau grūti būtu nolikt sev blakus lietiskos pierādījumus, lai ieekonomētu acu gaisu, tāpēc viņa strādāja ar aizvērtām acīm, rokas taču zināja ko darīt, bet prāts vienmēr bija klātesošs, to pat nevajadzēja mudināt, tad atlika tikai atrisināt jautājumu ar acīm, viņa pat nemitējās darīt saviem rakstvežiem zināt, ka pulksar gaismas akvareļiem būtu kaut kur pieskaitāmi, viņa pa lielam varēja gulēt, kamēr viņas rokas strādāja, pārsvarā tas jau ir reaktora darbs pēc tam likt lietā lieliskās iemaņas un piekoriģēt scenogrāfiju, ja pat gadītos kādas atstarpes starp burtiem, bet kādu tad prieku viņa no tā visa guva, tas vienkārši bija darbs, vajadzēja tikai paklāt kādu dvielīti starp pieri un galdu un varēja strādāt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
