ne tikai tā. -

man ir īgnums, dusmas, skumjas. viss kas var būt.
man ir apnicis rauties uz visām malām.
skolas, kora, draugu, rīgas, dobeles pusēs...
pat draugi savā starpā nespēj saprasties tā, lai man nebūtu jāplīst.
pat SKOLĀ, es saprotu - dobele un rīga. bet ja vienā kursā man ir jābalansē laiks vienai pusei un otrai.
un tagad man uznāk ziņa, ka man ir jāatmet visi savi plāni. jāpiekāš draugi. jānīkst rīgā. VISS>
šobrīd jūtos vnk briesmīgi. jo man pāris stundās viss ir jāsaprot, jāizlemj.
apraudājos. laikam pārāk sen nebiju raudājusi /ja neskaita tās pāris asaras akadēmijā, kad skatījāmies filmu "Latviešu leģions"/
man ļoti patīk dziedāt. bet, kad tas sāk mani nomākt... tad ko iesākt???