ir tādas dienas, kad man ir sociālā spēja.
varbūt tas bija izdzertā vīna un alus iespaidā, vai varbūt patiešām bija ļoti īpaša diena, vai arī es pamazām kļūstu spējīgāka mēģināt dabūt lietas, kuru man pietrūkst, bet fakts ir tāds, ka vakar es laikam pirmo reizi mūžā izdarīju kaut ko šitādu - mani biedri bija jau kuro reizi devušies smēķēt, atstājot mani pie galdiņa vienu un garlaikotu (un viņi smēķē ilgi!) un, lūk, sadzirdot pie balkus galdiņa skaidru un skaistu angļu valodu, es no kautkurienes pakaļā izrāvu drosmi, vienkārši piegāju pie tiem četriem ļaudīm un jautāju, vai es drīkstētu uz kādu brītiņu piesēst pie viņiem, jo man pietrūkst mana english-speaking environment (which is totally true, tā laikam ir viena no vissmagākajām lietām vairs neesot ib stjūdentam - izglītības iestādē nav angliskas komunikācijas). and this turned out to be one real good decision. a welsh guy named pete who studies music at university diezgan pilnvērtīgi apmierināja manu pēc angļvalodas izslāpušo austiņu. mēs runājām par antropolōģiju un mūziku, un valodu, un valodām vispār, un par rīgu, viņš teica, ka man esot labākā angļu valoda,kādu viņš jebkad dzirdējis no neangļa mutes, mēs daudz smējāmies, viņš prasīja man, vai matīss ir mans puisis, par ko es arī ļoti smējos, viņš teica, ka es esot smukāka nekā mesija (which isn't true, of course, bet nu tiešām patīkami dzirdēt kaut ko tādu labu un tā), viņš vismaz četras reizes jautāja man, could he buy me a drink, un es četras reizes atteicos. un viņam bija brilles un zaļš krekls. un viņš bija tik patīkami vienkārši komunicējams, un nešķita uzbāzīgs,kā bieži ir ar tādiem cilvēkiem, arī tad, kad viņš jautāja could you give me a hug vairākkārt, tas pilnīgi un galīgi nebija tā neiederīgi vai nepiedienīgi vai kā, tik vienkārši, tik patīkami, buča uz vaiga, buča uz lūpām, no sexual intentions at all, pure friendliness, un es par to visu jutos tik labi, es biju laimīga.
svešcilvēka komunikācija, kas mani nenogurdināja, pārmaiņas pēc. varbūt man vienkārši paveicās uzdurties uz tāda my-kind-of-person cilvēka, ļoti iespējams, un tad par to arī mēnestiņam un debesīm un visādiem citiem labajiem spēkiem paldies.
vai varbūt es vienkārši veiksmīgi sāku savu antropolōģes treniņu būt komunikatīva, bet tādā gadījumā this is a little fail, jo pētījumu intervijas drošvien būs jāveic, esot pilnīgi skaidrā, nevis liegā reibuma stāvoklī.
still though, laimīgs. laimīgslaimīgs es.
nu un kas, ka šodien atkal jūtos kā izdirsta jāņoga, tikpat panīkusi kā pirmsabsintakūkas vakarā, ar sajūtu man-ir-temperatūra un man-sāp-puncītis-galva-un-rokas-kājas-arī
es biju laimīga.
varbūt tas bija izdzertā vīna un alus iespaidā, vai varbūt patiešām bija ļoti īpaša diena, vai arī es pamazām kļūstu spējīgāka mēģināt dabūt lietas, kuru man pietrūkst, bet fakts ir tāds, ka vakar es laikam pirmo reizi mūžā izdarīju kaut ko šitādu - mani biedri bija jau kuro reizi devušies smēķēt, atstājot mani pie galdiņa vienu un garlaikotu (un viņi smēķē ilgi!) un, lūk, sadzirdot pie balkus galdiņa skaidru un skaistu angļu valodu, es no kautkurienes pakaļā izrāvu drosmi, vienkārši piegāju pie tiem četriem ļaudīm un jautāju, vai es drīkstētu uz kādu brītiņu piesēst pie viņiem, jo man pietrūkst mana english-speaking environment (which is totally true, tā laikam ir viena no vissmagākajām lietām vairs neesot ib stjūdentam - izglītības iestādē nav angliskas komunikācijas). and this turned out to be one real good decision. a welsh guy named pete who studies music at university diezgan pilnvērtīgi apmierināja manu pēc angļvalodas izslāpušo austiņu. mēs runājām par antropolōģiju un mūziku, un valodu, un valodām vispār, un par rīgu, viņš teica, ka man esot labākā angļu valoda,kādu viņš jebkad dzirdējis no neangļa mutes, mēs daudz smējāmies, viņš prasīja man, vai matīss ir mans puisis, par ko es arī ļoti smējos, viņš teica, ka es esot smukāka nekā mesija (which isn't true, of course, bet nu tiešām patīkami dzirdēt kaut ko tādu labu un tā), viņš vismaz četras reizes jautāja man, could he buy me a drink, un es četras reizes atteicos. un viņam bija brilles un zaļš krekls. un viņš bija tik patīkami vienkārši komunicējams, un nešķita uzbāzīgs,kā bieži ir ar tādiem cilvēkiem, arī tad, kad viņš jautāja could you give me a hug vairākkārt, tas pilnīgi un galīgi nebija tā neiederīgi vai nepiedienīgi vai kā, tik vienkārši, tik patīkami, buča uz vaiga, buča uz lūpām, no sexual intentions at all, pure friendliness, un es par to visu jutos tik labi, es biju laimīga.
svešcilvēka komunikācija, kas mani nenogurdināja, pārmaiņas pēc. varbūt man vienkārši paveicās uzdurties uz tāda my-kind-of-person cilvēka, ļoti iespējams, un tad par to arī mēnestiņam un debesīm un visādiem citiem labajiem spēkiem paldies.
vai varbūt es vienkārši veiksmīgi sāku savu antropolōģes treniņu būt komunikatīva, bet tādā gadījumā this is a little fail, jo pētījumu intervijas drošvien būs jāveic, esot pilnīgi skaidrā, nevis liegā reibuma stāvoklī.
still though, laimīgs. laimīgslaimīgs es.
nu un kas, ka šodien atkal jūtos kā izdirsta jāņoga, tikpat panīkusi kā pirmsabsintakūkas vakarā, ar sajūtu man-ir-temperatūra un man-sāp-puncītis-galva-un-rokas-kājas-arī
es biju laimīga.
nošķaudīties