Pilota memuāri.

Šonakt, īsi pirms pamošanās redzēju ļoti dīvainu un spilgtu sapni..

Kopā ar citiem, man nepazīstamiem cilvēkiem gaidīju vilcienu kādā stacijā, kas šķita esam kaut kur Gulbenes vai Madonas pusē. Metās tāda kā krēsla īsi pirms saullēkta, un aiz lielā, arkveidīgā loga ar daudzām rūtīm bija redzama pļava un mežs tālumā. Un tad lēca saule. Vismaz likās, ka tā bija saule - maza un koši sarkani oranža, tā uzvedās savādi, ļoti strauji augdama lielāka un pārvietojoties aizvien tuvāk.. tad noraustījās un pazuda elektrība, uzgaidāmajā telpā izdzisa kvēlspuldzes un spožais objekts pārauga milzīgā planētā, kas aiz loga kā ekrānā nenormālā ātrumā pāršķēla debesis ārpus planētas atmosfēras. Un es pie sevis sapnī padomāju - "Nibiru. Diez, kā viņi noslēps šito?" Un atskatījos uz pārējiem, kas šokā sastingušām sejām uz manu jautājumu "vai jūs arī to redzējāt?" spēja tikai māt ar galvu.
Bet nekas cits nenotika. Parādījās elektrība un drīz pēc tam lēca arī Saule.

Nekad neesmu varējis sapnī padomāt. Un parasti visi sapņi ir tāda līmeņa bezsakars, kāds nerādās nevienam citam cilvēkam. Bet šis bija skaidrs, ar ļoti labi saskatāmām detaļām, atceros pat to, ka gaismekļi pie griestiem bija bez kupoliem - lejup karājās plikas kvēlspuldzes.