Lietus bija apēdis rudens pastaigas un gājienus uz veikalu pēc kolas un kāda "mmm, šito es gribu" nieka. Viņas sēdēja istabā un bija pilnībā piemirsušas par vajadzību izpildīt akadēmiskus pienākumus, attaisnot līguma spēku. Viņas stiprināja citas saites. Tās saites, kas nodrošina - tu tiksi pieņemta pat tad, kad jau būsi gandrīz pazudusi, devusies prom ar atturības ekspresi. Biļete - vienvirziena.
Un līgums šeit neuzrakstīts, neizteikts.
Vienkārši ir zināms - nav svarīgi kādi ir nākotnes sapņi, kur tu iepērcies, cik naudas tev ir nepieciešams, cik ir un cik būs.
Svarīgi ir tas, ka kopā zem vienas segas ir jautrāk, smiekli ir skanīgāki, kola tiek patērēta kā tiktu patērēts ūdens pēc ilga sausuma laika beidzot atgūstot akas saturu, un smiekli kļūst vēl skanīgāki, tādi, ka liekas- šķiet dzēriena saturs ir mainījies tikai tāpēc, ka glāze ir paredzēta vīnam-.
Lietus nesamērcēja viņu drēbes, steigā nenolūza neviens papēdis, jo sestdienas vakara vienīgā ceļazīme bija - pēc dažiem soļiem smiekli un miers.