te

Lai arī laimīgā kārtā neesmu pakļauts tradicionāli par tradicionālo dēvētajai rudens depresijai, šī gadalaika nakts, kad aiz loga piedevām lēnā garā krīt lietus, bet no tumbiņām skan Elysian Fields, gribot negribot aicina kavēties atmiņās par pagātni. Šajā gadījumā - teju aizvadīto gadu. Ja vēl precīzāk - manām oficiālajām "humorista" gaitām Dadzī (tiem, kas neziņā rausta plecus: jap, laikā no janvāra sākuma līdz jūnija beigām, es biju viens no "pensionāru humora" kopējiem). Taču, tā kā gan lietus, gan mūzika ir izteikti lēna, tāds būs arī pats stāstījums - iespējams pat sadalīts divās daļās. Un tiks izmantoti daudzi citāti no iepriekš rakstītā teksta - tāpēc arī tik bezdievīgi garš.

Jau pašā sākumā jāuzsver, ka oficiāla iekļaušanās Dadža aprakstnieku pulkā mani pārsteidza. Ok, šāda piebilde ir neoriģināla - toties patiesa. Kā jau šepat rakstīju 8.janvārī (jap, speciāli pameklēju arhīvā):

"Iespējams no gatavošanās eksāmeniem, iespējams no pastāvīgi skanošā dream rock, iespējams no kaut kā cita man pēdējā laikā bija uznākusi pofigisma lēkme apvienojumā ar domu: "A nafig es kaut ko rakstu, ja nekam tos nesūtu?" Šodien man beidzot apnika paša pastāvīgi atkārtotais: "Da pagaidām tu raksti pārāk sūdīgi, lai uz kaut ko cerētu," (patiesībā "1000 gadu" man vēl aizvien šķiet sūdīgākais no pēdējā gada laikā uzrakstītā... go figure) un izlēmu ķerties pie lietas. Dažas miniatūras tika nosūtītas ūbermodernajam "Literatūras un filosofijas portālam ¼ Satori", dažas humoreskas - ūbersmieklīgajam "Dadža" žurnālam. Iespējas, ka kaut kas arī varētu tikt publicēts vērtēju ~60% apmērā ūbermodernajam "Literatūras un filosofijas portālam ¼ Satori" un ~10% apmērā ūbersmieklīgajam "Dadža" žurnālam. Miniatūras tomēr man pašama šķita krietni vairāk izdevušās par humoreskām. Pie tam tajās ir zināmas modernisma atblāzmas, bet humoreskās pamatā tiek izsmietas visai specifiskas lietas, lielu daļu no kurām atbalsta "Dadža" autori. Sorry, bet ņirgāties par gejiem vai tumšādainajiem man šķiet pastulbi - atšķirībā no jokiem par tiem, kas ņirgājās par gejiem vai tumšādainajiem. (..) Ah, well, par laimi jau sākumā minētā pofigisma lēkme mani pasargās no psiholoģiskās traumas, kas varētu rasties pēc noraidījumiem.

Dīvainā kārtā grūtāk par pašiem gabaliem bija uzrakstīt pavadvēstules. Izmantot translitu (nav labi, bet nebūs lasīšanas problēmu) vai visas diakritiskās zīmes (krietni patīkamāk lasīt... ja tās netiek pārveidotas par hieroglifiem)? Kādu uzrunu lietot? Ko, pie velna, tur rakstīt? Eh, stulbais perfekcionisms."

Ignorējot pa visām spraugām ārā lienošo pārliecības trūkumu (kas šoreiz nebija viltots), interesanti, ka šo to tomēr noklusēju. Rakstus uz abām vietām sūtīju ne tikai abu minēto iemeslu dēļ. Patiesībā es šaubos, vai vispār būtu aizsūtījis, ja nebūtu rakstnieks_nr1,</span> šķiet, garāmejot izteiktā piezīme/ieteikums aizmest kaut ko Satori. Tiesa, viņš acīmredzot gaidīja, ka tur parādīsies kruts sci-fi ar tentacle rape elementiem un GIGANTISKIEM ROBOTIEM, KAS ŠAUJ LĀZERUS NO ACĪM. Ah, well. Jebkurā gadījumā es viņam esmu lielu pateicību parādā.  So, paldies.

Lieta tāda, ka lielākoties esmu visai slinks un mazaktīvs - jo sevišķi ziemas periodā. Uzaugšana laukos or smth. Taču, ja reiz man uznāk vēlme kaut ko tamlīdzīgu izdarīt, tad cenšos apvienot visu, kas apvienojams. Un šoreiz bija lietas, ko apvienot.

Humoreskas/feļetoni man bija tapuši jau iepriekš. Iemesls tam bija pirmā kursā nogalē kopīgi ar draugu uzplaukusī ideja, ka vajag uztaisīt SA tipa saitu (tiesa, bez forumiem, kurus tolaik nepazinu) un kāst baiso piķi. Saturs bija atvēlēts manā ziņā, dizains - tam džekam, kurš savulaik gamez.lv hvz kāpēc uzbruka GM'am (tipa, White Devil), savukārt ekonomiskā puse - well, kādam citam. Tā nu es uzbliezu kādus 3-4 gabalus... un tad, protams, entuziasms noplaka un tie palika guļam mana HDD dzīlēs.

Kad nu beidzot ap gadu miju biju gatavs izmēģināt savu laimi, sāku meklēt palīdzīgu roku uzrakstītā stuff'a izvērtēšanā. Tā kā esmu gīks, darbā iesaistīju vēl divus geimerus: Koijotu un... errr... Donātu. Jo par viņiem biju drošs, ka mana ideja netiks apņirgta (kā jau teicu: man tolaik bija smagas pašapziņas problēmas). Protams, viņu viedoklis par trim nosūtītajām humoreskām bija radikāli atšķirīgs: Koijots kā fellow geek deva priekšroku gabalam par šahu (!), kas principā bija klasiskāka tipa humoreska ar diezgan idiotisku joku beigās, kuru es vairs neatceros. Savukārt Donāts, kā jau fellow music nerd, bija sajūsmā par... well, mūzikai veltītu gabalu. Jap, es izvēlējos oriģinālas tēmas. Tomēr abu gīku iebildumi bija līdzīgi: vajag īsināt. To izdarījis, es beidzot visu nosūtīju uz redakcijas meilu.

Vēstulē jau pa gabalu bija manāma oriģinalitātes dvesma - jau no tās nosaukuma "Dažas humoreskas" (jap, beidzot izlēmu izmantot diakritiskās zīmes). Izvilkums no pārējā teksta: "Tā kā kopš tiem laikiem, kad pirms gulētiešanas lasīju agrāko gadu Dadžus, ir pagājis gana daudz gadu, kuru laikā esmu sācis savu literāro darbību (..), izlēmu izmēģināt savus spēkus humoresku žanrā, kurš mani savulaik ieinteresēja lielākoties pateicoties tieši "Dadzim". Lai arī tie nav ideāli, tomēr man šķiet, ka tie varētu sniegt "Dadzim" zināmu svaiguma devu un alternatīvu dominējošajiem feļetoniem." Jap, es sāku ar stāstiem par to, kā bērnībā gāju gulēt - un uzbraucieniem žurnālam. Way cool.

Tajā gan slēpās liela deva patiesības. Līdz pārcēlos uz Rīgu, ar teju reliģiozu apsēstību lasīju trīs periodiskos izdevumus: Dienu, Dadža 70.-to un 80.-to gadu numurus un Sporta Avīzi. (Btw, tagad atlicis tikai dabūt darbu SA. Pie tam arī viņu redakcijā jau esmu pabijis... tiesa, citā saistībā - un droši vien īpaši labu iespaidu par sevi neatstāju...) Jā, un Mickey Mouse/Donaldu Daku. Tā kā pats fakts, ka esmu uzdrošinājies aizrakstīt savam kulta žurnālam daudz ko nozīmēja. Un šo romantisko atmiņu dēļ arī īpaši necerēju uz veiksmi. Come on, tas taču ir Dadzis! Pie tam ierindā vēl aizvien ir A.Skailis! Un V.Vējš! Un J.Jasmīns! Nemaz nerunājot par karikatūristiem, kas visos laikos bijis vienīgais iemesls iegādāties žurnālu.

Es patiešām sev devu  ~10% iespēju, ka viņi nodrukās kādu no maniem gabaliem. Tajā "Vārds lasītājiem" sadaļā ar neticami muļķīgajiem jokiem, kas manī radīja vien žēlumu par viņu autoriem. (Piemērs iz jaunā numura: "Ja nauda kādam krīt no gaisa, tās noteikti ir papīra banknotes, ko anticikloni aizpūš uz silto zemju ārzonas banku rēķiniem." ...) Un vēlmi dzirdēt tos klauna Krastija izpildījumā ar ierasto "Eh? Eh? Ahhhh..." beigās.

Bet patiešām: tā bija tikai nabadzīga studenta vēlme papildināt savus līdzekļus ar pārdesmit latiem, kurus varbūt varētu dabūt, ja to gabalu nopublicēs. Un vēlme parādīties kopš bērnības iecienītā žurnāla lappusēs.

Atbilde? Atkal citēju no tālaika bloga ierakstiem: "A vot no Dadža bija atbilde, kas arī savā ziņā šokēja. Sākumā "humora nodaļas redaktora" (sheesh) atzina, ka tajos darbos ir bijusi "simpātiska valoda :)" (atzīmēšu, ka tur, imho, bija modafaking sliktākā valoda no pēdējos divos gados uzrakstītā stuff'a - un tas izsaka daudz), aizrādīja, ka "Dadzim" ir piedrāzt humoreskas (jamiem modē ir feļetoni) un lūdza mani "ierasties redakcijā ar CV un īsu tekstu feļetona formā." E? lol? Viņi grib, lai sāku strādāt "Dadzī"? "Tātad esi laipni aicināts, bet ar vienu noteikumu- ja esi gatavs darboties kā publicists, feļetonists." Laikam jā. LOL. Tam sekoja LMAO. Bet, tā kā es nestrādāju un gribēju sākt meklēt, kur piestrādāt, ņirgāties par notikumiem Latvijā man patīk, tad..."

Emocijas. Heck, es pat nespēju sevi piespiest gatavoties nākamajā dienā paredzētajam eksāmenam, tā vietā maršējot šurpu-turpu pa savu pusotru istabu plašo dzīvokli, idiotiski smaidīdams un ik pēc brītiņa purinādams galvu un murminādams lamuvārdus. Skanēja Galaxie 500. Es apsēdos, mēģināju lasīt par grāmatvedības smalkumiem - bet velti. COME ON, mani gribēja savās rindās redzēt krutākais Latvijas humora žurnāls! Ok, arī vienīgais, bet ne par to ir runa.

Un tagad pēdējais (un garākais) citāts no 14.janvāra (svētdienas - patiesībā sestdien 1 naktī rakstīta) bloga.

"Pirms dažām dienām bija aizsūtījis vēl vienu meilu Dadža "humora nodaļas redaktorei" (lol, nu i amata nosaukums), prasot sīkāku infu, kad būtu labāk tur braukt, vai vajag vēl kaut ko ņemt līdz u.t.t. Atbildi dīvainā kārtā vēl nebiju saņēmis, bet nolēmu nospļauties uz to visu, un braukt tāpat. Kaut kur apziņas dziļumos mājoja arī nelielas aizdomas, ka tas viss varētu būt dīvains joks no Dadža puses.

(..) Devos uz Rātslaukumu, lai ar 8. trolejbusu dotos uz Ziepniekkalnu, par kuru iepriekš biju dzirdējis..well, nebiju arī neko daudz dzirdējis. Protams, izrādījās, ka tajā trolejbusā ir vadītājs-konduktors, ko es nebiju pamanījis, tāpēc visu ceļu nobraucu, klausoties Grebeņščikovu un rokā turot 20 santīmus. Par laimi, kontrole neuznāca un arī vadītājs mani nepamanīja - oranžā jaka tomēr var noderēt arī maskēšanās nolūkos. So, pēc pusstundas biju kaut kādā ūķī pie benzīntanka ar aptuvenu nojausmu, uz kuru pusi vajag doties.

Brīnumainā kārtā, pareizo ceļu atradu jau ar otro piegājienu (pirmajā reizē ieejot strupceļā, kur beidzās trotuārs) - izrādījās, ka "Dadzis" bāzējas paliela kompleksa (kuru pamatā aizņem "Turība") vienā telpā, kuru arī izdevās atrast ar otro reizi. Tiesa, izrādījās, ka ieiet vajadzēja nevis pa telpas A310 durvīm (kā ir norādīts adresē), bet pa tām, uz kurām ar lieliem burtiem bija rakstīts "Laikraksts Dadzis". Kā es to varēju zināt? Tad nu es klauvēju pie tām durvīm, līdz atvērās citas durvis desmit soļus no manis, un no tām izbāzusies sieviete prasīja, ko man vajag. Jā, man padodas radīt pirmo iespaidu - pirmajā dienā universitātē ierados ar vaļēju bikšupriekšu, ko atklāju tikai dienas beigās, kad vajadzēja doties uz mazmājiņu... bet pēc vienas no pirmajām "Dienas skolas" nodarbībām ietriecos nodarbību telpas stikla sienā, sajaucot tās ar stikla durvīm...

Kad viss noskaidrojās un atradās arī tā "humora nodaļas redaktore" ar kuru man bija jārunā, izrādījās, ka viņai ir jāizdara steidzams darbs, tāpēc man tika iedots jaunais (iirc, vēl neiznākušais) "Dadža" numurs, kuru tad nu es lēnā garā šķirstīju, paralēli klausoties, kā visi trīs telpā esošie cilvēki strīdējās par nepareizi izveidotiem folderiem uz servera, gļukainiem meiliem u.t.t. Pēc kādām pārdesmit minūtēm (kuru laikā atklāju, ka numurā ir viens vai divi puslīdz interesanti gabali), beidzot nonāca arī kārta līdz manīm. Viņa ātri uzmeta aci CV, noprasīja, kas tā par "Dienas skolu" (ja kāds ierakstītu manu paskaidrojumu un to pēc tam atskaņotu, tas būtu smieklīgāks kā jebkurš "Dadža" numurs (novembra PM piebilde: domāts muļķīgā, nevis asprātīgā skaidrojuma dēļ) un pieķērās klāt pie mana "feļetona", kurā apņirdzu faktu, ka par gada populārāko sporta veidu Latvijā ir atzīts orientēšanās sports, pie viena uzbraucot pensionāriem un nacionālistiem (tas vairāk tika darīts nolūkā pārbaudīt, vai žurnāla homofobiskie un nacionālistiskie raksti ir kaut kāda vadlīnija vai vienkārši sakritība). Jāatzīst, ka gaidīt, kamēr otrs cilvēks lasa kaut ko, kam ir jābūt smieklīgām rada pamatīgu nervozitāti. Visu laiku blenzt uz viņu nebūtu labi, tāpēc skatu ritmiski mainīju no kreisās puses (kur viens sirms džeks kaut ko klabināja uz portatīvā (novembra PM piebilde: tas bija glavreds) uz centru (kur ar nopietnu sejas izteiksmi tika lasīts mans feļetons), pēc tam uz labo pusi, kur bija tikai logs un visbeidzot uz improvizētās riņķa līnijas apakšējo punktu (kas bija mana bikšupriekša - par laimi diezgan ātri aptvēru, ka ilgi lūrēt uz to vietu nav gluži "laba pirmā iespaida" cienīgs notikumu pavērsiens). Par laimi, pie beigām lasītāja sāka smaidīt un izspruka arī īss smiekliņš (hmm... that sounds sooooo gay).

Kā sapratu, izlasītais bija viņu apmierinājis un turpmākā saruna principā bija viņas monologs ar īsiem iespraudumiem no manas puses (tipa: "mhm", "aha", "jā, skaidrs") ar atsevišķiem izņēmumiem. Piemēram, kad man jautāja, kāda veida darbiem es dotu priekšroku, sāku kaut ko gari un beztēmā muldēt par www.somethingawful.com. Vai, kad stāstīja, kāpēc ir izņemtas krustvārdu mīklas no žurnāla, uzsāku kaut kādu bloody tirādi, ka vienīgais, kad krustvārdu mīklas der ir garos braucienos autobusā. Go figure. Enīvejz, viņa izbrauca cauri galvenajiem sadarbības punktiem: darbu apmaksa (~2x vairāk kā Terrā vai Boot.lv... sorry, Boyz Toyz (novembra PM piebilde: tas bija gamez.lv veidotāja jaunais ŪBERPLĀNS)), mani pienākumi (kas bija pārsteidzoši maz: mēģināt rakstīt feļetonus, domāt to tēmas, vēlams arī domāt karikatūru tēmas, piedalīties karikatūru tēmu apspriešanā katru pirmdienu u.t.t.) un neliels stāstījums par "Dadža" nākotni. Kā nopratu, žurnāls beidzot izdarīs to, par kā trūkumu es visu laiku bitch'ojos gamez.lv sakarā: proti, tiks skaidri nodefinētas rubrikas, par to atbildīgie u.t.t., u.t.jpr. Izklausījās tīri ok: izrādījās, ka drīkstu braukt augumā jebkuram politiķim vai partijai un bitching'oties par principā jebkuru tēmu: galvenais, lai būtu kaut minimāla aktualitāte (droši vien ņirgāties par Galileja prāvu 16. gs. nebūtu fun lasīt). Apsolīju nosūtīt visus pases datus 'n' stuff un devos projām, atpakaļceļā pamanot, ka durvīm bija četri kliņģi. Go figure. Kopā tas viss aizņēma ~stundu. Jāsāk domāt sižetus un rakstīt feļetonus.

(..) Edits: izrādījās, ka atbildes vēstule tomēr atnāca... šodien (vakar) pēcpusdienā, bet inbox's uzrādīja, ka saņemta ir 11. datumā. Tajā bija rakstīts, ka labāk ierasties nākamnedēļ, līdzi ņemot pasi. yeah, labs "pirmais iespaids" \o/"

So there. Pilnīgākam iespaidam mēģināšu tiem, kas mani nepazīst IRL, aprakstīt, kā tas varēja izskatīties. Galvenais uzsvars jāliek uz to, ka es (19 gadu vecumā) ierados netīrā oranžā jakā (kurā vēl aizvien staigāju, lai arī tā kļuvusi vēl netīrāka), vējā pamatīgi izspūrušiem matiem un aiz biezām brillēm paslēptu vajāta zvēra skatienu. (Vai vismaz tā es atceros sevi.) Dīvainā kārtā viņa neizrādīja īpašu pārsteigumu vai nepatiku. Arī ne tad, kad sāku kaut ko skaidrot. Lai arī skaidrošana nebūt nav mana stiprā puse - to darot es pastāvīgi novirzos uz blakustēmām, pa vidu iestarpinot "atgadījumus iz dzīves" (sākot ar mūžīgo "nē, es atceros kā vienreiz"), klūpot pār vārdiem un neviļus iebraucot vietējā izloksnē. Šaubos, vai viņa īsti saprata lielāko daļu no tā, ko mēģināju pateikt. Tas gan arī nebija nekas svarīgs.

Ok, turpinājums - patiesībā sākums - sekos citu dienu. Par pašu darbu Dadzī, krutajām sapulcēm u.t.t., u.t.jpr.