| zukerman |
[Jun. 30th, 2005|11:04 pm] |
Nesavkorektas pārdomas par tā paša Z/Cukura u.c. varoņu spektakulāriem lidojumiem uberalles
Varoņa definīcija: mein kampf par 1)jaunām teritorijām (vēlams pret dabas spēkiem, bet var arī pret barbariem [žīdiem, krieviem, pidariem,etc.], kas ir teritoriju beztiesiski okupējuši) tās iezīmēšana ierakstot ar pēc iespējas garāku (kā Lattelekom tarifu TV reklāmās) mehānisku protēzi savu vārdu ļaužu atmiņā- kas automātiski kļūst par atstāto mantojumu un 2)mātītēm (ģenētiskā u.c. mantojuma nesējām), kā minimums to spektakulārā apbrīna iegūšanā. Noklāt pēc iespējas lielāku teritoriju un savaldzināt pēc iespējas vairāk skatienu.
Vienīgā sfēra, kur šāda cīņa ir akceptējama- tā ir māksla, kur nav būtisks tavas protēzes garums (ātrums, jauda, etc.) un zinātne, bet zinātnei saprotamu iemeslu pēc pietrūkst spektakularitātes, t.i. šī cīņa nav novērojama. Turklāt šobrīd zinātnes cīņa notiek faktiski tik dziļā pazemē, kur ne dabas spēki ne varoņi vairs nav novērojami; turklāt šī cīņa noris tanī virzienā, ko diktē onkuļi uzplečos, lai pagatavotu tādu Protēzi ar lielo burtu, kas būtu galīga un ultimatīva, t.i. noklās visu iespējamo teritoriju, bet visus iespējamos varoņus turēs drošā attālumā, kā atombumba vai internets.
Diemžēl tas laiks, kad kāds individuālā kārtā pašrocīgi varēja pagatavot tādu protēzi ar kuru ierakstīt savu vārdu vēsturē, ir pagājis- izņemot tādus tīri destruktīvus prožektus kā Ošo un zarīna gāze Tokijas metro vai Allāha vārdā uzliesmojošie šahīdi. Pēdējais tāds varonīgais dzīves mākslinieks pēc Cukura šeit Latvijā laikam bija Einārs Repše (arī slavens aviators un manuprāt mākslinieks Nr.1. Latvijā, kurš neilgi pirms Cukura izstādījies Karostas galerijā), taču savu mākslinieka karjeru, iespējams pusapzināti, sācis agrāk. Viņš vēl ir paguvis laikus stap anonīmajiem rubļiem un eirikiem radīt repšikus un noklāt visu teritoriju kā graffiti mākslinieks ar savu parakstu tag’iem uz pieclatnieku banknotēm. Šobrīd Repše ir ieņēmis tādu stratēģisku pozīciju, no kuras pat Jukio Misimam būtu bijis parocīgāks “Gods kalpot Japānai”.
Skatiena valdzinājumam piemīt zināma ambivalence- to pievelk spēka demonstrācijas izpausme, t.i. eros un tanatos izdzimis par seksu un vardarbību kinoacs spektakularitātē: sex&violence. Šobrīd, kad tik daudziem “dievs ir miris”, mūsdienu sekulārajā pasaulē, kura ievieto savā varoņu hall of fame, visu svētumu svētākajā vietā uz televizora un ne tikai ekrāna tos, kas ir spējīgi savaldzināt mātīšu skatienus visiem iespējamajiem līdzekļiem kā piemēram šeit Latvijā tas puisītis, kurš ar nazi izgrieza pusbērnudārzu, būtu pienācis pēdējais laiks manuprāt cita varoņa tēlam. Tādam varonim, kurš drīzāk ir antivaronis Hitleriski spektakulārās cīņas par teritorijām un mātītēm izpratnē, “jaunajam” varonim, kurš jau ir ieskicēts Tarkovskim un anti-spektakularitātei, kas jau ir iestrādāta atbilstoši laika garam “dogmas” filmās, vai piemēram irāņu “Ķiršu garšā”.
Spektakularitātes, vizuālā krāšņuma noliegums, kas izpaužas pareizticīgās ikonogrāfijas apgrieztajā perspektīvē, kur nevis mēs raugāmies uz D-va tēlu, bet stāvam pie loga caur kuru tiekam vēroti no kāda augstāka punkta. Tas ir ikonoklastiskās tradīcijas turpinājums vizualitātē, tradīcijas, kura jau ir ierakstīta Vecās derības, jeb jūdu Toras bauslībā, kā tēlu darināšanas noliegums- saglabājies pie jūdiem un musulmaņiem. Rietumu kristīgā pasaule pārkāpa šo tabu un turpina kā I.Bergmana aprakstītā skudru izēstā čūskas āda konvulsīvi raustīties ar protēzēm imitējot dzīvības pazīmes. Šobrīd Pola Virilio darbs “Karš un kino”, jeb citiem vārdiem,- protēzes un spektakularitāte jau ir sintezējušies Līča kara un 11.septembra CNN tiešraidēs.
“Pat antisemītismā ir vairāk jēgas nekā politkorektā uzstādījumā, ka ebreji ir tikai tauta citu tautu saimē” apmēram tā runāja Boriss Paramonovs radio “Svoboda” žurnālists savā opusā “Govno”. Vismaz šajā kultūrā, kas ir kā musulmaņi saka “Grāmatas cilvēki” un kas ir attīstījusies divu- respektīvi Jēzus un Sokrata, nāvju ēnā, kuras ar apustuļa Pāvila un Platona rakstu gādību tika iznestas tautiņās. To apliecina kaut vai izstādes “Nevainīguma prezumpcija” autoru kabalistiskā ticība rakstītā burta instances (šajā gadījumā- likuma burta, vai “profesionālo žurnālistu” producētā burta) spēkam līdz ar sokratiski traģisko nolemtību masu psihozei, jeb demokrātijai, kuras faktiski vienīgā atšķirība no totalitārisma atrodas cilvēku galvās- respektīvi iedomās, ka viņi ir brīvāki par citiem.
Cukurs neapšaubāmi bija ubermensch un nekas pārcilvēcīgs viņam nebija svešs. Tāpēc droši vien bija pelnījis kinematogrāfa- šī uz doto brīdi tik holivudiski spektakulārā medija uzmanību. Bet izstādes organizētāji būdami ģeniāli mākslinieki ir acīmredzami turējuši roku uz viltīgā laikmeta gara (Hēgeļa caitgaist’s) pulsa, ja reiz paralēli tam starptautiskā līmenī notiek cita gan oskarota aviatora sumināšana un letiņu “pravu kačāšana” visas progresīvās cilvēces acīs no plaši atpazīstamas lebensraum vietas, kur D-vs ļāvis mūsu dēliem dziedāt “šausim žīdus Gaujmalā” mazgājoties par baltiem “komunistiskā terora upuriem” un pieprasot no pāridarītāja tiesību mantiniekiem līdz ar teritoriālām pretenzijām arī publisku zemošanos pirms tam neizpildījuši paši šo kolektīvās nožēlas mājasdarbu.
Bet runājot par heroismu personīgi man tuvāks būtu tas, kā Veņička savā nemirstīgajā poēmā “Maskava-Petuški” saka,- vispārējs paģiru stāvoklis (sostojaņije vseobšego malodušija), kurā varoņdarbam nav vietas. Kā jau es teicu: nepieciešams ir cita varoņa tēls- tas, kuru jau ir iezīmējis Tarkovskis savās filmās. Lokālpatriotiskā spektakularitātes ugārā uzmeklēts tas varētu būt kaut vai tas latviešu revolucionārs, kas līdz ar Ernstu Jungu 20-tajos gados pirātiski aizdzina vācu šoneri uz Padomju Krieviju, kura kapteinis vēlāk kļuva par visu lūzeru (jeb sekulāro antivaroņu) manifesta “Weg nach unten” (Ceļš lejup) autoru. “Miķok vsegda dolžen bitj v govņišče”. Zīmīgs Cukura sakarā ir kāda cita vēsturiski slavena automehāniķa ceļš, kurš atšķirībā no Herberta nestrādāja Arāja komandas remontdarbnīcās. Tas ir Viktors Šklovskis- valodnieks un literatūrzinātnieks, kurš atgriezās no emigrācijas, lai kļūtu par ... automehāniķi.
Pati ES ideja ir iznēsāta tieši šādā pēcholokausta paģiru stāvoklī. Tās stūrakmens, kuru šobrīd pat ne namdaris, bet drīzāk īrnieks mēģina atmest ir īsā saitīte, kurā turēt Vācijas militārās ambīcijas grožos, respektīvi- Māstrihtas līgums. Vienīgais ceļš kā Vācijai izkāpt no šīs peramā zēna lomas, kur lielie puikas nedod spēlēties ar Bumbu (vispār pagatavot kaut cik vērā ņemamu protēzi), bija šāda puišeļu banda. Bet akselerātu tēvoci Semu neviens vēl nekad nav iepēris, un viņš ir izaudzis liels- faktiski uz doto brīdi ar visgarākām protēzēm, bet joprojām bērna prātā un stūrgalvīgā skurbumā turpina eksportēt demokrātiju ar uguni un zobenu bruģējot ceļu savas spektakularitātes audio un video failu formātiem šoreiz uz sparīgo islāmisko vectētiņu, kuri seko mūžam jauneklīgā pravieša pēdās, kultūras telpu; eksportē- tāpat kā reiz uz pirmsnacisma Vāciju, kas tur ļāva demokrātiskā ceļā nākt pie varas tādam demokrātam kā Ādolfs.
Par jaunebrejiem: svēta vieta tukša nestāv. Antisemītismam no protestantiskā gara dzimušā kapitālisma apstākļos ir strukturāla izcelsme paralēli tādām no tautas krātā atziņu pūra līdz ar mātes pienu iesūktām atziņām, ka ebreji pārtiek no kristīgu zīdaiņu asinīm. Krievijā integrācijas (lasi: asimilācijas) procesā tos, kuri mēģināja izrausties laukā no sava segregācijas getto stāvokļa dēvēja par “vikrestiem”. Šobrīd Baltijas valstīs- ģenerāli naidīgajā sociālajā vidē veidojas integrēto “cittautiešu” subkultūra, bet viscaur patriarhālā konstelācijā šo nišu ieņem homoseksuāļi. Šī tautiski kanalizēti naida loģika ir tīri strukturāla: netīrības antropoloģiskā definīcija ir “lieta ne savā vietā”. Tā piemēram, smiltis pludmalē nav netīrība, bet gultas palagos par tādu kļūst. Ja “viņi” sāk ieņemt potenciāli man domātās siltās vietiņas zem saules, tad rodas saprotama, bet ne multikulturālā politkorektumā pieņemama vēlme ierādīt “viņiem” viņu pie ratiem getto vietu- lai brauc uz savu ... Tikai, ko darīt tiem, kuriem kā Gobziņš dzied, “nav māju”? |
|
|
