Pirms brīvdienām man galvā ir neskaitāmas domas, ko tik visu es izdarīšu pa brīvdienām. Visu, ko gribējās pa nedēļu/ām izdarīt, bet nesanāca laika.
Pirmajā brīvdienā es parasti apsēžos pie tv kā tauriņš pie lampas. Tāds apdullis. It kā patīk, it kā dedzina, bet nevar saprast ko darīt , kur iet. Un tad vakarpusē es apņemos aiziet līdz veikalam, kas izvēršas bezmērķīgā vairāku stundu klīšanā pa pilsētu un parkiem, bet , ja man kāds pajautātu, ko es darīju, kur gāju, ko domāju- es nemelojot varu teikt- es neatceros neko. Tikai pēc laika saprotu, ka kaut kur eju jau pāris stundas.
Nākošās dienas visas līdzīgas (ja nu reiz tādas ir ) . Sākas viss kā pie baltiem ļaužiem- uztaisu brokastis, pabaroju sevi un kaķus, nomazgāju traukus, uzpucēju māju, izmazgāju drēbītes un tad ar apņēmības pilnu skatienu dodos skolas neizlasīto materiālu un neizpildīto darbu kaudzītei.. un jo tuvāk es eju, jo vairāk man negribas tai pat skarties klāt.. Galu galā, man ta;cu ir brīvdiena, un es taču varu mazliet atpūsties un mācīties vēlāk!!
Vēlāk nemaz nepienāk tik drīz. Parasti es attopos, kad termiņi jau skrāpējas gar durvīm, kad jau mēneši neesmu bijusi uz lekcijām.
Un tad ir Bļīīn, ko es visu šo laiku darīju???!! sajūta tāda, it kā kāds vienkārši ik pa laikam pienāk un no kalendāra noplēš kaudzīti dienu.