bet, kad atsākās mācības, no skolas izslēdza tikai viņu - vladimiru makarovu. citi puikas liedzās, viņš nespēja izlikties. pateica, kā ir. vladimiram tad jau bija sava draudzene - slaida, bikla lauku meitene, kura ar neatslābstošu interesi vienmēr klausījās vladimira stāstus par dzīvi. vladimiram līdzās viņa jutās kā aiz stipras sienas. uz vīru varēja paļauties it visā. jāizremontē dzīvokli - tūlīt. tikai grāmatās jāpapēta, kā to pareizi darīt. vladimirs sameklēja un izremontēja - turklāt lieliski. viss, kam viņš ķērās klāt, arī stingri turējās rokās un izdevās. patiesībā gan nebija neviena darba, ar kuru ģimenē netiktu galā tētis, un neko viņš savā darbīgumā arī nekad neatlika uz citu reizi...*

*lūk šo un vēl daudz ko vairāk iespējams uzzināt par vladimiru un viņa personiskās dzīves peripetijām grāmatā, kura šonakt tā teikt tiek pakļauta zinātniskai recenzējai kursā - globalizācijas vēsture. lai arī sākumā recenzentes attieksme pret tik uzbāzīgu rakstības stilu bija klaji negatīva , kāds starp citu tas saglabājas visas piecas paprāvās nodaļas, tad tomēr šobrīd viņa jau pārdzīvo, ir satuvinājusies un raud līdzi visiem varoņiem - īpaši - negaidītā pavērsienā darbībā iesaistoties savam bijušajam kaimiņam andrim (andris bērziņš) un tātad vladimiram. lielākā kulminācija, pārsteigums un sižeta sarežģījums pagaidām ir tas, ka grāmatas autōre pēkšņi un pavisam negaidot 4. nodaļas vidū vladimiru nosauc tieši un nekaunīgi - par makarovu - kas recenzentē rada aizdomas par persōnisko ieinteresētību šī lieliskā cilvēka nomelnošanā. turklāt recenzentē ir vērojamas pazīmes par drīzu histērijas iestāšanos. bet tas tā..