pēdējā nedēļā grūti elpot, attopos, ka pēc izelpas nevelku atpakaļ vai arī ievelku par maz.
naktī bija daudz visu izmēru žurku kastē, kas bija par mazu, taču, kuru man ar līmplēvi un kartona gabalu vajadzēja aizlīmēt ciet. žurkas spēcīgas, kaut starp lielām gandrīz kaķizmēra žurkām, arī sīkas, gandrīz pirksta gala žurkas, un ar purniem traucē, un ir vēl žurkas citās kastēs, un ar briesmām ieraudzīju, ka kaķenei pirmie kaķēni, maziņi, ar acīm ciet, vārtās starp žurkām un kādi divdesmit, trīsdesmit pēc skaita vismaz, un visi būs jāslīcina, jo kur liks tik daudzus. atceros, vēl pirms kastēm vienai žurkai ar koka āmuru nositu galvu. nepārvarams pretīgums un neliels atvieglojums, kas gan zuda, kad aptvēru, cik daudz to žurku ir un ka es negrasos vēl izmantot āmuru.

vai tad man mēdz būt murgi, es parasti redzu tikai dīvainus vai romantiskus sapņus, no žurkām bail man arī nav, bet šis konkrētais, kur man jātiek galā ar simtiem mazu žurku laiku pa laikam atkārtojas. citkārt man viņas ir jāspiež ar kāju un no rīta pamodusies jūtu žurkas zem zolēm. šorīt es jūtu žurku purnus un kažokus uz plaukstām. ja es varētu kā kaķis, noskurināties un aiziet, nezinu, kaut baldriāņos.

Tags: sapņi