Nu nedrīkst tik daudz laika bezmērķīgi pavadīt! Es jau otro nedēļu SC un tiešām, laikam par daudz esmu aizrāvusies ar šo nodarbi... Patīk man lasīt tās svešu cilvēku domas. Tā ir tāda paslēpņa sajūta. Tevi neredz, nedzird, bet tev ir iespēja noprast citu cilvēku domas. Jā, ja kādreiz būtu iespēja nopirkt kaut ko nu pilnīgi nereālu - es iegādātos īsto paslēpni, lai varētu noklausīties citu sarunas. Kā man ir interesējis, ko mana priekšniece par mani teic, kad esmu atstāju viņas kabinetu. Ja man būtu tāda manta, tad tik uz priekšu:)) Neko labu jau par sevi nevarētu dzirdēt:(( Glupa, uzpūtīga, iedomīga, ciniska- šis ir īss uzskaitījums tam, ko cilvēki par mani domā.
Nu re, es atkal kaut ko sliktu par savu priekšnieci. Labi, šodien viņa mani pārsteidza... Pēkšņi no viņas mutes izbira teksts, kas pārsteidzošā kārtā bija tīri sakarīgs??? Ko tas varētu nozīmēt?? Vai tāpēc, ka man nesaprotamu iemeslu dēļ es šo cilvēku neieredzu, mana apziņa to rāda vēl netīkamākā gaismā, nekā tas ir patiesībā. Ja nu es tiešām kļūdos, un tiešām visglupākā šajā stāstā esmu es??? Ko tad? Kā var mainīt savu attieksmi pret cilvēku??? Neiemīlēju es viņu kaut kāpēc jau mūsu pirmajā tikšanās reizē. Tieši viņa bija tā, kas mani pieņema šajā darbavietā, kur nu jau strādāju n-tos gadus. Tieši tāpēc arī jūtos drauņķīgi, jo vienīgais, ko man vajadzētu pret viņu just ir pateicība, bet tā vietā ir naids. Tāds kādu neesmu jutusi vairāk ne pret vienu visas dzīves laikā. Tieši viņas dēļ arī sācis nepatikt pat darbs, ko daru. Es cenšos no viņas izvairīties, nesatikties, bet dienās, kā šodien, kad uzskrienu viņai virsū... Nu nevaru es par šo faktu nedomāt... Tas mani nomoka... Deils Kārnegi manās acīs kļūtu par varoni, ja būtu uzrakstījis apcerējumu par to, kā patiesi iemīlēt savu priekšnieku. Varbūt kļūdos, un tāds jau ir uzrakstīts?? Tas tikai jāpaņem rokās, jāpastudē un jāsāk ar sevi strādāt. Nevar jau teikt, ka neesmu neko darījusi lietas labā. Sakostiem zobiem esmu nostrādājusi divus gadus viņai ļoti tuvā attālumā, lai caur sevis spīdzināšanu, viņu labāk iepazītu un atrastu kur pieķerties, bet nekā. Ņe grejet. Mana mazohisma pietika diviem gadiem. Piektdien šī tuvākā sadarbība beidzās.
Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka neizturēšu un ņemšu mazo cirvīti rokās - pateikšu acīs visu, ko par jamies domāju... Bail pat iedomāties, kā tas varētu beigties man;) Laikam jau viņa arī nojauš par manām jūtām, jo arī viņa mani ciest nevar:) Mums te, redziet pēc J. Batņas definīcijas, nenotikusi mīlestība:) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}