vienubrīd, kratoties autobusā un uzlūkojot neko sev visapkārt, iedomājos par SC neelektrisko (materiālo? fizisko?) variantu. Tās saturu, dalībniekus, struktūru un funkcionalitāti (varbūt vienīgi bez iespējas sekot ārējiem linkiem) apkopotus vienuviet (telpa, ēka, lauks, utml). To, kā dalībnieki raksta, lasa (arī pār plecu), komentē (spraucas piestiprināt savu domu nupat cita ieskribelētajam), (ne)draudzējas - rosās gar skapjiem, seifiem, lādēm, atslēgām, aprakstot papīra lapeles, pergamenta ruļļus, māla plāksnītes, pievienojot glabātavām dažādus objektus (avīžu izgriezumus, statuetes, sab. transporta biļetes, sadzīves priekšmetus, pašu darinājumus, vai miskastē salasītu drazu).
katrā ziņā interesantāk kā mironīgas dienasgaismas lampu izgaismots autobuss.

Protams, ka tā ir tikai retro ārišķība bez praktiskas nozīmes (jo iespaidīgai bildei pietiek, ja iedomājas vienkopus visu Cibas rosību tās pašreizējā formā), bet tādai sapulcējušamies ļaužu kopai, kas aizrautīgi ņemas ar savām lapelēm un priekšmetiem, piemīt savs šarms. Tā ja.